Noslēpuma institūts kā ierobežotas pieejamības informācijas tiesiskais režīms

NOBEIGUMS
Pētījuma rezultātā autors izdara šādus secinājumus.
1. Tiesību uz informāciju nozīmi demokrātiskā sabiedrībā nav iespējams pārvērtēt, jo tā ir būtiska sabiedrības vērtību nodrošināšanai. Tiesība uz informāciju kā tiesību uz vārda brīvību sastāvdaļa neatņemami ir viens no demokrātiskas sabiedrības pamatiem.
2. Vispārīgi personai ir plašas tiesības iegūt informāciju no valsts, tai sava interese pēc informācijas parasti nav īpaši jāpamato un šo tiesību ierobežojumus var noteikt vienīgi likumā paredzētos un attaisnotos gadījumos.
3. Personas dati ir privātpersonas privātās dzīves sastāvdaļa, ko aizsargā Latvijas Republikas Satversmes 96.pants, līdz ar to tie ir atzīstami par ierobežotas pieejamības informāciju - tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību ietver personas tiesības uz jekbkādu savu datu aizsardzību.
4. Izvērtējot personas tiesības saņemt ierobežotas pieejamības informāciju, jāpārbauda, vai pastāv konkrētas tiesiskās intereses, kuras aizsargājot, pieprasītā informācija nebūtu izsniedzama.
5. Tiesību normas neizvirza konkrētas prasības ierobežotas pieejamības informācijas pieprasījuma pamatojuma vai mērķa saturam, tomēr pamatojumam un mērķim jāsniedz ticams priekšstats par informācijas nepieciešamību un izmantošanas veidu.
6. Valsts noslēpuma statusa mērķis, kā arī tādas informācijas, kurai šāds statuss ir piešķirts, aizsardzības mērķis ir būtisku, ar valsts drošību saistītu, valsts interešu aizsardzība. Krimināllikuma 85., 94. un 95.panti veido pašreizējo valsts noslēpuma krimināltiesiskās aizsardzības kopumu.
7. Informācija iedalāma vispārpieejamā informācijā, ierobežotas pieejamības informācijā un konfidenciālā informācijā. Starp jēdzieniem ierobežotas pieejamības informācija un konfidenciāla informācija nevar tikt likta vienādības zīme, tās ir divas būtiski atšķirīgas kategorijas.
…