Formāli Norvēģija ir konstitucionāla monarhija ar parlamentāri demokrātisku pārvaldes sistēmu. Demokrātiska – jo saskaņā ar Konstitūciju politiskā vara un likumdošana pieder tautai, ko nosaka iespēja ikvienam pilsonim piedalīties Stūrtingā (Norvēģijas nacionālais parlaments), novadu un pilsētu pašvaldībās. Parlamentāra – jo valdība, esošā izpildvara, nevar valdīt bez Stūrtinga, kas ir likumdevēja institūcija, apstiprinājuma. Konstitucionāla monarhija – jo, saskaņā ar Konstitūcijas oriģinālo variantu, valdība iegūst savas pilnvaras izrietoši no Karalim piederošās izpildvaras.
1814. gada Konstitūcija formulēja gan demokrātisko pārvaldes formu, gan monarhiju. Parlamentārisms tika ieviests 1884. gadā. Šodien Karalim ir neliela reālā politiskā vara, bet viņš pilda būtisku simbolisku funkciju kā valsts vadītājs un Norvēģijas sabiedrības un rūpniecības oficiāls pārstāvis. Monarhijai ir arī izšķiroša, vienojoša loma, sevišķi nacionālo krīžu situācijās. Tas bija tieši redzams Otrā pasaules kara laikā, kad Karalis Hokuns VII (Haakon VII), kura nostāja bija pret nacistu okupāciju 1940. gadā, atstāja Norvēģiju, lai vadītu okupācijas pretdarbību no trimdas Londonā.…