Ziemeļeiropa ir klinšu, neskaitāmu ezeru, strauju upju, plašu purvu un mežu apgabals. Pirmais, kas nāk prātā, dzirdot vārdu Norvēģija, ir mežiem apauguši kalni un neskaitāmi ūdenskritumi. No Latvijas Norvēģiju apmeklē daudzi tūristi. Atsauksmes pēc ceļojumiem vienmēr ir brīnumainas. Pēc aculiecinieku stāstījuma mūsu priekšā vijas stāvas kalnu taciņas, kur blakus krīt milzīgi ūdenskritumi. Tūristi naktis pavada mazos kalnu namiņos, kur blakus varbūt pastaigājas kāds trollis.
Mana pirmā iepazīšanās ar Norvēģiju bija jau pirms vairākiem gadiem. Kad vēl mācījos sākumskolā, es sarakstījos ar norvēģu meiteni Paolu. Viņa man daudz rakstīja par savu zemi, par cilvēkiem. Norvēģi paši ir pieraduši pie ziemeļzemei raksturīgajiem dabas apstākļiem, tāpēc atvaļinājumos dodas uz Spāniju, Franciju, Itāliju vai kādu citu dienvidu zemi. Ceļošanai arī Paolas ģimenē ir ļoti liela nozīme. Šīs norvēģu meitenes vēstules pamudināja mani lasīt grāmatas par Norvēģijas dabu, cilvēkiem. Es gribēju uzzināt kaut ko vairāk par šo zemi. Tāpēc arī tagad izvēlējos tematu par Ziemeļeiropas valsti Norvēģiju. Manuprāt, tā ir ļoti savdabīga zeme, kas krasi atšķiras no kaimiņvalstīm - Zviedrijas, Somijas un Krievijas.
Pirmais norvēģu karalis bija Haralds Skaistmatis, kurš ap 872.gadu spēja apvienot norvēģu zemes. No 800. līdz 1000.gadam norvēģu vikingi iekaroja plašas teritorijas Eiropā. No 1380. -1814.gadam Norvēģija bija apvienota ar Dāniju, bet no 1814.- 1905.gadam - ar Zviedriju. 1905.gadā Norvēģija kļuva neatkarīga valsts. Pirmā pasaules kara laikā tā ievēroja neitralitāti. 1940.- 1945.gadā Norvēģiju okupēja Vācija. Kopš 1949.gada - NATO locekle. 1994.gada referendumā par iestāšanos ES 52,2 % norvēģu nobalsoja pret iekļaušanos šajā savienībā.
Norvēģijas krasta līnijas kopgarums ir apmēram 27000 km, bet ja mērītu “pa taisno”, tad tikai 4500 km. Norvēģijas krasta līnija ir ļoti izrobota, jo sauszemē iestiepjas daudz garu, dziļu fjordu. Fjordi ir šauri, dziļi jūras līči ar stāviem krastiem. Neviens no Norvēģijas fjordiem ne pēc dziļuma, ne arī pēc garuma nevar līdzināties Sognefjordam. Tas iestiepjas Norvēģijas teritorijā 220 km. Tā vidējais platums ir 6 - 8 km, bet tā dziļākā vieta, kura atrodas apmēram 82 km no okeāna, ir 1244 m. Arī pārējo Norvēģijas fjordu raksturīgākā iezīme ir tā, ka dziļākā vieta ir parasti fjorda vidusdaļā.
Skandināvijas pussala pasaules fizioģeogrāfiskajā kartē pēc apveidiem atgādina tīģeri. Skandināvijas tīģera dzeltenbrūno daļu veido Skandināvijas kalni, kas stiepjas ziemeļu - ziemeļaustrumu virzienā apmēram 1700 km garumā šķērsojot divu valstu - Norvēģijas un Zviedrijas - teritoriju. Augstākā virsotne ir Galhēpigens (2469m), kas atrodas Jūtunheimenes plakankalnē Norvēģijas dienvidos.
Skandināvijas kalnos ledāji klāj 3059 km2 lielu platību. Dienvidnorvēģijā atrodas 921 ledājs. Lielais nokrišņu daudzums, kā arī ledāji kalnos radījuši lielu ūdeņu daudzumu, kuri, atrodot sev ceļu, izveidojuši neskaitāmas upes, strautus un ūdenskritumus. Pēdējos laikam neviens nekad nav mēģinājis saskaitīt, jo augstkalnu ielejās grūti atrast vietu, no kuras nebūtu redzams kaut viens ūdenskritums.
Norvēģijas piekrastes ūdeņos atrodas gan lielas, gan mazas salas, kas veido šēru joslu. Norvēģi šīs salas sauc par “mazuļiem”. Pie Norvēģijas krastiem jūrā “peld” ap 150 000 akmenssaliņu. Salās atrodas zvejnieku ciemi.…
