Ieskats Norvēģijas vēsturē
Norvēģijas vēsture ir saistīta ar vikingu laikiem, kas ilga no 800. –1000. g. pirms Kristus. Šajā laikā norvēģu vikingi kuģoja no Kaspijas jūras austrumos līdz Īrijas jūrai rietumos. Viņi šķērsoja Atlantijas okeānu līdz pat Grenlandei un Ziemeļamerikai, burāja pa Vidusjūru līdz Konstantinopolei (Stambulai) un nodibināja kolonijas Islandē, Fēru salās, Šetlandes salās, kā arī Normandijā Francijā.
Turpmākajos gadsimtos Norvēģijā aizvien vairāk nostiprinājās kristietība. Pilsētas Nīdārūsa (tagad Trondheima), Oslo un Bergena tika dibinātas kā bīskapijas. Monarhija pastāvēja līdz pat 1380.gadam, kad Norvēģija tika apvienota ar Dāniju. Tirdzniecība ar Eiropu pieauga, īpaši ar Ziemeļvāciju. Hanzas Savienības tirgotājiem tolaik bija liela ietekme Bergenā. Reformācijas rezultātā Romas Katoļu Baznīca zaudēja savu spēku, un Norvēģijā tika ieviesta luteriskā ticība.
Laika periodā līdz 1814.gadam Norvēģija zaudēja savus īpašumus rietumos. Attīstījās tādas nozares kā kokzāģētavas, siļķu zvejniecība un dzelzs rūpniecība. Ziemeļu reģioni vairāku karu rezultātā tika izpostīti. Saskaņā ar 1814.gada Ķīles Līguma noteikumiem, Dānijai vajadzēja atdot Norvēģiju Zviedrijai. Tā paša gada 17.maijā Norvēģija pieņēma savu konstitūciju, taču pēc īslaicīga kara tā atkal tika piespiesta noslēgt savienību ar Zviedriju. Šī uzspiestā savienība pastāvēja līdz 1905.gadam, kad Norvēģija atkal kļuva neatkarīga karaliste ar karali Hokunu VII.
…
