Normatīvā ētika un morālās dilemmas

“…Normatīvā ētika ir ētikas nozare, kuras pētījuma priekšmets ir cilvēka dzīves jēgas problēmas, labā un ļaunā, morālā pienākuma satura nozīmēšana. Normatīvās ētikas priekšmets ir viss tas, kas ļauj atbildēt uz jautājumu: kā ir jārīkojas cilvēkam, pamatojoties uz principiem un morāles normām.
Normatīvā ētika teorētiski pamato tikumīgus principus, ideālus un normas. Teorētiskajā formā tā aplūko tos pašus jautājumus, kuri stihiski rodas un risinās ar tās vai citās sabiedrības vai klases morālo apziņu. Jebkura ētiska koncepcija, paužot noteiktu sociālu grupu tikumīgu ideālu, galīgā rezultātā ir normatīva. Pretrunas risinājumam, kas it kā eksistē starp zinātniskas patiesības un morāles, neopozitīvisti mēģināja radīt «zinātnisku» ētiku, izslēdzot no tās normatīvus jautājumus (Metaētika). Tomēr marksisma pārstāvji uzskata, ka dot tikumīgu ideju zinātniski teorētisku pamatojumu iespējams tikai ar vēstures likumu izzināšanas nosacījumu, ka šīs idejas atspoguļo sabiedrības attīstības objektīvu loģiku. Strādājošās klases tikumība ne tikai atbild šim nosacījumam, bet ir arī pamats vispārcilvēciskās morāles formēšanai bezšķiru sabiedrībā. Tādējādi, ideālistiskā un citu nezinātnisku uzskatu ierobežotība uz normatīvo ētiku pārvarama nevis teorijas saraušanas ceļā no klašu cīņas prakses un to morāliem uzskatiem, bet gan šīs cīņas vēsturiskas perspektīvas apjēgšanas ceļā. Normatīvā ētika kļūst par patiešām zinātnisku, pateicoties cilvēces morāles visas vēsturiskas attīstības stingri objektīvai analīzei un tās sociālo priekšnoteikumu pētījumam. Normatīvā ētika kā normu un komunistiskās tikumības principu pamatojums ir cieši saistīta ar marksistiskās ētikas visām pārējām nozarēm…”…