Laikmetā, kas savos pamatos balstās uz tehnikas sasniegumiem, cilvēkam ik uz soļa nākas saskarties ar kaut ko jaunu, nebijušu, nezināmu. Attīstoties kompjūtertehnikai un dažādiem sakaru tīkliem pasaulē tika ieviests jauns banku pakalpojuma veids - elektroniskie norēķini. Tie vienkāršo norēķināšanos par precēm un pakalpojumiem, jo norēķini notiek bez skaidras naudas tiešas klātbūtnes, un tas, neapšaubāmi, samazina risku pakļaut savus naudas līdzekļus pēkšņai nolaupīšanai. Norēķinus ar bankām var veikt neatstājot savu māju vai darba vietu, kas ir sava veida risinājums mūžīgajai laika trūkuma problēmai.
Neatņemama elektronisko norēķinu sastāvdaļa ir norēķinu kartes. Laikam nav tāda cilvēka, kurš nebūtu dzirdējis par šīm mazajām plastikāta kartītēm, kurās var glabāt bezskaidru naudu, ar kuru palīdzību var norēķināties par precēm un pakalpojumiem un, galu galā, arī saņemt skaidru naudu no bankomātiem, daudziem tā jau ir ikdiena.
Attīstoties Latvijas politiskajam un ekonomiskajam stāvoklim un palielinoties vēlmei ātrāk integrēties Eiropas valstu vidū, arvien vairāk cilvēku interesējas par norēķinu karšu būtību, to priekšrocībām un trūkumiem. Bankas šeit saskata reālas peļņas iespējas un tāpēc aktīvi iesaistās šī pakalpojuma popularizēšanā.
Elektroniskos norēķinus pasaulē sāka praktizēt mūsu gadsimta 50.gados. To sekmēja šajā laikā notiekošais tehnikas uzplaukums, jo īpaši kompjūtertehnikas jomā, bet galvenais virzītājspēks bija savstarpējā komercbanku konkurence. Tās vēlējās paātrināt norēķinus un tāpēc arvien vairāk līdzekļu ieguldīja banku tehniskās bāzes paplašināšanai un pilnveidei, tādējādi radot labvēlīgu augsni elektronisko norēķinu attīstībai.
Norēķinu karšu vēsture aizsākās 20.gadsimta sākumā, kad pirmo reizi tās sāka izdot lielās ASV naftas kompānijas ar mērķi atvieglot pircējiem norēķinus naftas uzpildes stacijās. Tā, piemēram, 1914.gadā ar tām sāka strādāt "General Petroleum Corporation".…
