No neatminamiem laikiem līdz mūsdienām pasaules civilizācija saskaras ar tai nevēlamu, tomēr reāli eksistējošu attīstības traucēkli – noziedzību. Neatkarīgi no sabiedrības attīstības pakāpes nevienai varai nav sekmējies to pilnībā izskaust.
Ļaunums vienmēr tiek apkarots, sabiedrībai izvēloties tās attīstības pakāpei atbilstošus aizsardzības līdzekļus.
Tādējādi noziedzīgs nodarījums kā sociālās dzīves negatīva parādība un sods kā reakcija nepārtraukti saistīti savā starpā no neatminamiem laikiem. Vēsturiski izveidojies priekšstats par soda kā noziedzīga nodarījuma seku neizbēgamu sastāvdaļu.1
Senajos laikos vainīgajam atmaksāja tieši ar to pašu ļaunumu, ko viņš bija nodarījis (dzīvība pret dzīvību, acs pret aci, zobs pret zobu utt.), arī Rīgas Arhibīskapijas zemnieku tiesībās 13.gs. vienkāršu slepkavību uzskatīja par privātu noziegumu, atļaujot nogalinātā radiniekiem nogalināt vainīgo, pieprasīt no viņa vīra naudu vai izlīgt.2
Mūsdienu Krimināltiesību avotos ir norādīti krimināltiesību avota uzdevumi, kriminālatbildības pamats, formulēti nozieguma jēdzieni un pamatpazīmes, vainas formas, noteikts soda mērķis un soda veidi par noteiktiem noziedzīgiem nodarījumiem, kā arī kārtība soda noteikšanai un atbrīvošanai no tā.
Vai sods vienmēr ir adekvāts noziedzīgā nodarījuma smagumam un noziedznieka bīstamības pakāpei?
Studiju darbā ir apskatīts LR Krimināllikuma 123.pants - nonāvēšana aiz neuzmanības (Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Kriminālkodeksa 103.pants):
nonāvēšanas aiz neuzmanības veidi, kur sīkāk iztirzāti divi nonāvēšanas aiz neuzmanības veidi – noziedzīga pašpaļāvība un noziedzīga nevērība, kā tie atšķiras.
nonāvēšana aiz neuzmanības satāvs, kurā sīkāk tiks aplūkotas:
vainu pastiprinošās pazīmes;
objekts un tās objektīvā puse;
subjekts un tās subjektīvās puse.
Lai labāk izprastu jēdzienu un situācijas, kurās tiek pielietots šis Krimināllikuma pants, studiju darbā ir pieminēti arī daži būtiski piemēri un tiesu prakses analīze.…
