Ievads
Dotajā brīdi ir pierimusi iedzīvotāju aktivitāte, kas risinās gar nekustamiem īpašumiem – mājām, zemi u. tml. To pirkšanu un pārdošanu. Tas skaidrojams ekonomisko situāciju valstī, ar valdības mēģinājumiem apkarot inflāciju. Ar šķēršļiem, kas radušies iegūt kredītus nekustamā īpašuma iegādei. Tomēr, neskatoties uz visām šim problēmām, nekustamo īpašuma sfēra saglabā savu lomu un tā pilnībā nav apstājusies.
Piedevām, valdības aktivitātes ierobežojot nekustamā īpašuma īpašumtiesību iegūšanu, rada apstākļus citu tiesību plašākai pielietošanai. Tā kā ir apgrūtināta īpašuma iegūšana – tam vajag lielāku „starta” kapitālu, tad personām pievilcīgāks sāk izskatīties nekustamā īpašuma nomas vai īres institūts. Noslēdzot nomas vai īres līgumu personai nav nepieciešami tik lieli finansu līdzekļi kā īpašuma iegādei savā īpašumā.
Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas komersantu vidū bija novērojama tendence pirkt nekustamos īpašumus sava uzņēmuma vajadzībām, piemēram, lai izvietotu biroju. Nākamais solis šajā jautājumā bija tas, ka lieli komersanti cēla ēkas, no kurām izmantoja daļu telpu, bet pārējā ēkas daļa tika nodota lietošanā citām personām. Šobrīd esam nonākuši līdz situācijai, kad komersants vairs nevēlas būvēt sev ēku. Šobrīd ir situācija, kad lieli uzņēmumi specializējas savā jomā un nevēlas tērēt resursus jautājumam, kas saistīti ar telpām. Tādēļ tiek slēgti ilgtermiņa līgumi ar telpu īpašniekiem. Tiek slēgti nomas līgumi, kuros vienojas par nomnieka vajadzībām pēc telpām un to nomas maksu, kā arī līguma termiņu. Iznomātājs uzbūvē nomnieka vajadzībām atbilstošu ēku un nodot to minētajam nomniekam nomā.
Kā redzam no iepriekš minētā, šobrīd ir aktualizējies jautājums par īres un nomas tiesiskajām attiecībām. Kā arī ir paredzams, ka šis institūts tiks izmantots arvien vairāk.
Tādēļ tādam tiesiskām attiecībām veidam kā īpašuma atsavināšana civiltiesībās līdztekus pastāv arī tiesiskas attiecības īpašumu nodošana lietošanā uz laiku. Šāda veida tiesiskās attiecības regulē nomas vai īres līgums, un šādas attiecības rodas pēc pušu vienošanos.
Savukārt nomas vai īres līguma slēgšanas kārtību Latvijas Republikā regulē civillikums un vairāki citi normatīvie akti, piemēram, likums „Par dzīvojamo telpu īri”, „Par zemes reformu pilsētās”.
Latvijas Republikas civillikuma 2112. pantā ir teikts: „Noma vai īre ir līgums, ar ko viena puse piešķir vai apsola otrai par zināmu nomas vai īres maksu kādas lietas lietošanu. Līgums, ar kuru piešķir vai apsola augļu nesējas lietas lietošanu augļu ievākšanai no tās, ir noma, bet ikviens cits lietošanas piešķīruma līgums - īre.” Būtībā tieši šis civillikuma pants arī nosaka būtiskāko atšķirību starp īres un nomas tiesiskajā attiecībām.
Tātad īres tiesiskās attiecības veidojas, ja lietošanā nododamā lieta nenes augļus un netiek nodota lietošanā, lai no tās ievāktu augļus. Šajā sakarā ar augļiem civillikuma izpratnē tiek saprasts, katrs labums ko var iegūt, lietojot galveno lietu, kas ir patstāvīgs tiesību priekšmets. Savukārt nomas tiesiskās attiecības veidojas pilnīgi pretējā gadījumā, tas ir, kad no iznomātās lietas nomnieks reāli gūst sev labumu.
It kā jau likumdošana pati skaidri norāda uz šo divu tiesisko attiecību atšķirībām, bet reālā dzīvē tomēr bieži šīs tiesiskās attiecības mēs nemākam pareizi nodalīt, proti, kad ir nepieciešamas nodibināt īres attiecības un kad nomas tiesiskās attiecības.
Par cik man pašai bieži ir nācies slēgt tiesiskus darījumus par nomas un īres attiecībām un bieži ir radušies jautājumi, kurš no tiesisko attiecību veidiem ir tieši piemērots konkrētam gadījumam, vēlējos šos divus tiesisko attiecību veidu papētīt tuvāk savā studiju darbā. Par pamatu savam pētījumam ņemšu Latvijas Republikas likumus, Ministru kabineta noteikumus, publikācijas laikrakstos un žurnālos, tiesu spriedumus un, protams, interneta resursus. Kā pētījuma objekts darbā tiek noteikts būtiskās līdzības un atšķirības.
…
