Nomas un īres līguma izbeigšana

Lai pilnīgi un vispusīgi izpētītu nomas un īres līguma izbeigšanās jēdzienu, sākotnēji ir jāiepazīst un jāizprot minētā jēdziena sastāvdaļas, proti, kas ir noma un īrē, kādas ir to tiesiskās atšķirības, kāda ir līguma juridiskā būtība un ko var uzskatīt par līguma izbeigšanu un kāda tiesiskā būtība ir ietverta šajā jēdzienā.
Nomas un īres līguma būtību atklāj Civillikuma 2112.pantā noteiktā īres un nomas līguma definīcija. Noma vai īre ir līgums, ar ko viena puse piešķir vai apsola otrai par zināmu nomas vai īres maksu kādas lietas lietošanu. Līgums, ar kuru piešķir vai apsola augļu nesējas lietas lietošanu augļu ievākšanai no tās, ir noma, bet ikviens cits lietošanas piešķīruma līgums - īre. No šīs definīcijas izriet, ka līgums ir savstarpēja vienošanas, ko slēdz divas vai vairākas puses, kuras var būt gan fiziskas, gan juridiskas personas ar velmi un gribu noslēgt, grozīt un izbeigt tiesisku darījumu. Svarīgi, lai viņam piederētu lietošanas tiesības. Tātad teorētiski izīrēt lietu var arī tāda persona, kas šo lietu ir noīrējusi no citas. Minētajā gadījumā veidojas apakšīre vai apakšnoma, taču Civillikuma 2115.pants nosaka, ka „lietas iznomātājam vai izīrētājam nav jābūt tās īpašniekam; turpretim iznomāt vai izīrēt var katrs, kam pieder lietošanas tiesība. Arī pats nomnieks vai īrnieks var savu nomāto vai īrēto lietu nodot citam, bet tikai ar lietas iznomātāja vai izīrētāja noteiktu piekrišanu”. …