Vides zinību terminu skaidrojošā vārdnīca terminu „biotiskie faktori” skaidro tā : „dzīvās vides faktori, kas ietekmē organismu dzīvotspēju.” [1]
Ekosistēmu iemītnieki nedzīvo izolēti. Tie vienmēr veido kopas, kurās visi locekļi atrodas mijiedarbībā. Tādēļ arī jebkuru biocenozi raksturo skaitliski liels un kvalitatīvi ļoti sarežģīts savstarpējo attiecību jeb biotisko faktoru komplekss.
Atkarībā no ietekmes aģenta sistemātiskās piederības izšķir vairākus faktorus: Fitogēnos faktorus; Zoogēnos faktorus; Mikrobogēnos faktorus.
Biotiskie faktori ir nepieciešama vides sastāvdaļa, bez kuras dzīvo organismu eksistence nav iespējama.
Kopš 1939. gada, vadoties pēc amerikāņu ekologu F. Klementsa un V. Šelforda ieteikuma, attiecības starp biocenozes locekļiem sauc par koakcijām.
Pēc franču ekologa R. Dažo, iedala divu veidu koakcijas: Heterotipiskās koakcijas – attiecības starp dažādu sugu pārstāvjiem; Homotipiskās koakcijas – attiecības starp vienas sugas pārstāvjiem. Šīs abu veidu koakcijas tiek iedalītas vairākos koakciju tipos.
Koakcijas tiek iedalītas arī pēc cīņas veida: Trofiskās – cīņa par barību, Topiskās – cīņa par mitekli, Reproduktīvās – cīņa par pretējo dzimuma pārstāvi un pēcnācēju saglabāšanu, audzināšanu.
Koakciju veidu ir daudz un tie ir dažādi. Es šajā referātā īpašu uzmanību pievērsīšu tieši koakcijām ar nomācošu raksturu. Tās ir: plēsonība, ko dala sīkāk aktīvajā un pasīvajā, parazītisms, pusparazītisms, fitofāgija, konkurence.
Plēsonība
Ir divi plēsonības veidi:
1 Plēsoņa un upuris aktīvi izseko un nomāc viens otru. Piemēram, vilks un stirna, zvirbuļvanags un sīkie putni, mārīte un laputs.
2 Upuris aizsargājas pasīvi (aizsargkrāsa, aizsargpoza, slēpts dzīves veids)
…
