Noilguma institūts civiltiesībās veidots ar mērķi novērst nenoteiktību mantiskajās attiecībās, radīt skaidrību tad, ja kāda persona ilgstoši neīsteno tiesības vai neprasa novērst iespējamo strīdu par tām. Nenoteiktība var izpausties vai rasties dažādos veidos. Piemēram, 1) kāda lieta ir patapināta vai izīrēta uz pusgadu, bet tās īpašnieks jau trīs gadus neprasa lietu un arī parādnieks to necenšas atdot; 2) noticis līguma izpildes nokavējums, par ko noteikts līgumsods, taču kreditors ilgstoši neprasa tā samaksu; 3) bankas klients vairāk nekā 60 gadus nav veicis nekādas operācijas ar naudu savā kontā. Varbūt tiesīgā persona ir aizmirsusi par mantu, ko varētu atprasīt, varbūt tā viņai šķiet nenozīmīga, varbūt viņa nevēlas tiesāties situācijas strīdīguma dēļ. Nebūtu saprātīgi pieļaut, ka iespējamais parādnieks uz mūžīgiem laikiem atrodas zem parāda atprasīšanas vai vismaz tiesāšanās Damokla zobena un nevar plānot savu darbību, izslēdzot šādus draudus. No strīdu izšķiršanas viedokļa jāatzīmē arī pierādījumu iegūšanas iespēju mazināšanās laika tecējumā. Tāpēc Civillikuma 1893.pants nosaka: „Saistību tiesības izbeidzas, ja tiesīgā persona tās pienācīgi neizlieto likumā noteiktā noilguma termiņā.”. Darbā ir veikta spriedumu, kas saistīti ar noilgumu, analīze.