Nodokļu politika bija, ir un paliks viena no smagākajām problēmām jebkuras valsts attīstībā. Liela nodokļu nasta nesekmē ražošanu un mazina ieinteresētību pelnīt, kā arī veicina ienākumu slēpšanu. Turpretī mazs nodokļu apmērs mazina valsts attīstību un apgrūtina jaunās paaudzes un veco ļaužu nodrošināšanas iespējas.
Nodokļu pastāvēšana ir saistīta ar valsts pastāvēšanu. Jebkurai valdībai jāatrod līdzekļi valsts pārvaldes aparāta uzturēšanai un tā būtisko funkciju veikšanas nodrošināšanai. Valdības funkciju veikšana ir galvenais nodokļu pastāvēšanas attaisnojums un arguments. Nodokļu iekasēšana ir svarīga valsts aktivitāte, kas ir saistīta ar izmaksām.
Nodokļi dod iespēju valdībai nodrošināt iedzīvotājus ar sabiedriskajām precēm, sniegt dažādus pakalpojumus, taču tas nepadara nodokļus populārākus. Nodokļu maksāšana vai nemaksāšana atspoguļojas ekonomikā, sociālajā sfērā, budžetā, tirgus aktivitātēs. Šī iemesla dēļ valdībai, veidojot nodokļu politiku, jārīkojas ļoti piesardzīgi un tālredzīgi, lai neradītu spriedzi sabiedrībā, ekonomikā un attieksmē pret valdību un tās veidoto politiku.
Nodokļi ir obligāti maksājami budžetā, lai nodrošinātu valsts funkciju izpildi, bet tie nav saistīti ar konkrēta pakalpojuma vai preces saņemšanu. Šajā visai populārajā nodokļu definīcijā ir kāds būtisks moments, kas atšķir nodokli no cenas. Šī jautājuma izpratne ir ļoti svarīgs kā ekonomiski, tā politiski. Cena ir brīvprātīgs maksājums par konkrētu preci vai pakalpojumu. Vērtējot maksātāju attieksmi pret nodokļiem, jāsaprot, ka maksātājam, pirmkārt, nav izvēles – ikvienai nodokļu sistēmai ir piespiedu raksturs, jo nodoklis ir obligāts, - nav zināms, par kādu preci vai pakalpojumu tiek maksāts. Tas apstāklis, ka, maksājot nodokļus, pretī netiek saņemta reāla prece vai pakalpojums, liek izjust nodokļus par slogu un izsauc nelabvēlīgu attieksmi pret tiem. Tas nozīmē, ka nodokļiem jābūt labi pamatotiem, argumentētiem un izskaidrotiem maksātājam, kas nodokļu politikas veidotājiem nopietni jāņem vērā.…
