No ekonomiskā viedokļa investīcijas nozīmē tās darbības, kas saistītas ar jauna kapitāla radīšanu, tātad iespēju modernizēt tautsaimniecību.
Ekonomikas globalizācijas apstākļos ārējās investīcijas ir kļuvušas par daudzu valstu tautsaimniecības nozīmīgu sastāvdaļu. Šo resursu vairāk vai mazāk sekmīgi izmanto visas industriālās valstis. Attīstības valstu atpalicība no industriālajās valstīs sasniegtā līmeņa, neraugoties uz kapitāla plūsmu sistemātisku kāpumu, ne tikai nav mazinājusies, bet lielākajai daļai pat ir palielinājusies. Tikai dažas no tām ir pratušas, piesaistot ārējās investīcijas, jūtami kāpināt savu ekonomisko potenciālu. Ārējo investoru un investīcijas importējošās valsts interešu būtiska atšķirība nosaka nepieciešamību tikai tādu šī resursa piesaisti, kas, nodrošinot investoram pieņemamu peļņu, rada reālus nosacījumus valsts ekonomiskā potenciāla kāpumam.
Investīciju resursu nepietiekamība ir viens no iemesliem, kas bremzē Latvijas ekonomikas attīstību. Tādēļ ārējā kapitāla ieplūde ir aktuāla pašreizējā perioda problēma. Šī resursa izmantošanas stratēģijai jābalstās uz vēsu aprēķinu, izvairoties no nolieguma. Bīstamas ir nevis pašas investīcijas, bet to idealizācija, kas rada nekritisku pieeju, investoru prasību apmierināšanu, ignorējot valsts pamatintereses. Ārējo investīciju piesaiste nav pašmērķis, bet tikai viens no līdzekļiem ekonomiskās politikas galvenā mērķa sasniegšanai. To efektivitāti nosaka nevis ieguldījuma summa, bet pienesums valsts iedzīvotāju labklājības palielināšanā, kas tautsaimniecības mērogā atspoguļojas neto nacionālā ienākuma pieaugumā.
Latvija ir viena no deviņdesmit piecām valstīm, kurās 2001.gada 18. septembrī, tika prezentēts Apvienoto Nāciju Organizācijas Tirdzniecības un attīstības konferences izdotais "Pasaules investīciju pārskats 2001". Šajā ziņojumā iztirzāta globalizācijas ietekme uz attīstības valstu ekonomisko izaugsmi un analizēta pasaules valstu pieredze investīciju piesaistē. …