Mans kursa darbs ir “Nodokļu būtība, funkcijas, veidi un to analīze”. Šis temats, manuprāt, ir aktuāls, jo nodokļu sistēma Latvijas Republikā ir tikai veidošanās stadijā. PVN, iedzīvotāju ienākuma nodokļa, uzņēmumu ienākuma nodokļa, valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas – šo nodokļu likmes ir stingri noteiktas un mainās samērā reti, taču pārējo nodokļu likmes, it sevišķi muitas un akcīzes nodokļa likmes mainās ļoti bieži un no viņu izmaiņām bieži ir atkarīgas veselas tautsaimniecības nozares augšupeja vai lejupslīde.
Šo tematu esmu izvēlējies, jo ir nepieciešams iegūt plašākas zināšanas par nodokļu sistēmu LR. Mani šis temats ieinteresēja arī tādēļ, ka tas deva iespēju ne tikai iepazīties ar likumdošanu, bet arī pašam analizēt notiekošos procesus Latvijā.
Šī kursa darba mērķis ir izpētīt nodokļu sistēmu, tā struktūru un esošo stāvokli Latvijas Republikā. Atbilstoši šim izvirzītajam mērķim esmu iepazinies ar esošo nodokļu sistēmu Latvijā, kā arī ar tiešo un netiešo nodokļu ietekmi uz ekonomiku. Nobeigumā esmu apskatījis, manuprāt, patreiz svarīgākās problēmas Latvijas Republikas nodokļu sistēmā, nu vismaz pašas būtiskākās gan.
Darbā ietvertajās tabulās un grafikos ir apskatīts laika periods no 1991. līdz 2001. Gadam un 2000 ir kā plānotais gads.
Uzskatāmākam tēmas izklāstam darbā ir izmantotas 6 tabulas un 16 attēli.
Darba ierobežotā apjoma dēļ tiks apskatītas tikai dažas no pastāvošajām problēmām, kas saistītas ar LR nodokļu sistēmu. Likumiem, MK noteikumiem, kā arī citiem likumdošanas un normatīvajiem aktiem šajā darbā ir tikai informatīva nozīme, tie netiek analizēti un pilnībā izklāstīti.
Kā jau saprotams, laika gaitā nodokļu politikas idejas mainījušās un to ietekmē, lielākā vai mazākā mērā, ir mainījusies arī vēsturiskā nodokļu sistēma.
Vēsturiskā nodokļu sistēmā ir šādi posmi:
agrīnais (antīkais);
feodālais;
akcīzes sistēmas;
modernā personālā nodokļu sistēma.
Antīko sistēmu iezīmē tas, ka brīvie pilsoņi praktiski nebija padoti nekādam nodoklim; nodokļus (galvenokārt netiešos) maksāja tikai nebrīvie. Tikai nepieciešamības gadījumos, kā piemēram, kara laikā, tika piesaistīti pilsoņi, sevišķi ar viņu īpašumu, lai finansētu karu. Šai sakarā vispirms jāmin eisphora (tiešā īpašuma nodokļa veids) un trīrarhija (piemēram, pienākums sagādāt un apbruņot kara zirgu), kas bija saistīta ar īpašuma apmaiņu. Balstoties uz toreizējo sabiedrisko struktūru, šī sistēma tika atzīta par pariezu.
Viduslaikos attīstījās feodālā sistēma, kuras saknes arī bija toreizējā sabiedriskajā iekārtā. Muižnieki attiecībās pret savu kungu bija padoti ieroču dienestam un nodevas uz tiem neattiecās. Šeit pastāvēja tikai tiešās īpašuma nodevas uz zemi un grunti (gruntsnodoklis). Dižciltīgais zemes īpašnieks bez tam vēl nodokļu ziņā bija priviliģēts. Mainoties laikiem un sabiedrībai, muižnieku funkcijas mainījās: tie beidzot radās bruņinieki un galma dižciltīgie. Lēņu kungu vietā nāca algotņu bari. Situācijas izmaiņas ar laiku ietekmēja nodokļu sistēmu un tā rezultātā pamazām saka veidoties jauna sistēma.
Nodokļu sistēma, pirmām kārtām, galvas un zemes nodokļi, sevišķi pilsētās augošās pilsonības vidū, tika uzskatīta par netaisnu. Arī valdnieki redzēja, ka sakarā ar nodokļu privilēģijām, rodas nodokļu zaudējumi. Viņi uzskatīja tos par netaisnīgiem, taču atturējās no privilēģijas maiņas, jo tas varēja izsaukt pilnīgu sabiedriskās sistēmas sabrukumu un apdraudēja pašus valdniekus. Šajā momenta izeju veidoja akcīžu sistēma (būtībā – patērētāju nodokļu sistēma), tā kā par patērēšanu visas kārtas maksāja šo nodokli. Par ienākumu kā nodokļu apjoma pamatu nebija ko domāt, jo nebija ne adekvātas ienākumu definīcijas, nedz arī attīstītas maksājumu ievākšanas tehnikas. Un tā rezultātā arī izsauca no muižnieku puses vislielāko pretestību – šos nosauca par akcīžu nemieriem. …
