Rakstītajos vēstures avotos par Senlatviju 12. gs. ir atrodams zemes administratīvā iedalījuma apzīmējums – pagasts, kas tiek uzskatīts par nodokļu – nodevu taksācijas vienību. Šī apzīmējuma izcelšanos saista ar krievu valodas vārdu „ΠOГOCTUTЪ” , kas nozīmē – „pacienāt, pamielot.” Baltijas somu apdzīvotajās teritorijās vārda „pagasts” vietā ar tādu pašu nozīmi ir lietots vārds „vaka”. Viss minētais liecina, ka Senlatvijas iedzīvotāji maksāja nodokļus – nodevas.
Senlatvijas administrācija (pilskungi, novadu vecākie), lai nodrošinātu pārvaldi, balstījās uz nodevām, ko ievāca no savas teritorijas iedzīvotājiem pēc t.s. ieraduma tiesībām jeb nerakstītām tiesību normām – tradīcijām. Pagasts, kā jau to liecina minētā vārda nozīmes skaidrojums, sākotnēji nozīmēja uzturu, kas visiem iedzīvotājiem bija jādot kungam, kad viņš apceļoja savu zemi. Iespējams, ka šīs tradīcijas iespaidā ir darināts 16. gs. dokumentos Vidzemē minētā naudas maksājuma nosaukums – velte.
10. – 12. gs. tagadējās Latvijas teritoriju gan no austrumiem, gan rietumiem bieži skāra kaimiņtautu bruņoti iebrukumi. Iebrucēju galvenais mērķis bija pakļaut iedzīvotājus savai varai, t.i., likt tiem dot nodevas.
Tagadējās Latvijas teritorijā ieradušies vācieši pirmās nodevas noteica un sāka ņemt jau 12. gs. beigās. Livonijas Indriķa hronikā vēstīts, ka pirmā bīskapa Meinarda laikā lībiešiem nekādas nodevas vēl nebija uzliktas, bet pēc nākamā bīskapa Bertolda nāves 1198. gadā un lībiešu sakaušanas pie tagadējās Rīgas, Salaspils un Ikšķiles lībieši uzņēma katoļu priesterus un apsolīja tos uzturēt, dodot noteiktu daudzumu labības. Rakstītajās liecībās tā pirmā fiksētā iezemiešu nodeva vāciešiem. …
