90. gadu sākumā Latvijā radās jauna sociāla un ekonomiska problēma – bezdarbs. Līdz 1990. gadam iedzīvotāju nodarbinātība valstī bija viena no augstākajām pasaulē. 90. gadu sākumā uzsāktās ekonomiskās reformas, lai tautsaimniecību pārorientētu uz tirgus attiecībām, ietekmēja arī darba tirgu. Valsts ierēdņi žurnālistus mierina, ka valstī ir programma nodarbinātības jautājumu risināšanai. Ir dažādi ierosinājumi kā nenokļūt bezdarbnieka statusā, piemēram, mainīt kvalifikāciju, iziet papildus kursus, lai uzlabotu esošo kvalifikāciju, pilnveidot sevi jaunām prasībām darba tirgū. Tomēr nokļūšana bezdarbnieka statusā, it īpaši cilvēkiem pēc 50 gadu vecuma sasniegšanas, notiek ļoti bieži, un tad šiem cilvēkiem ir ļoti grūti atrast darbu vai pārkvalificēties, jo attiecīgā profesija nav pieprasīta vai arī mūsdienās viena no aktuālākajām problēmām, ka darba devēji priekšroku dod gados jauniem, skaistiem un attiecīgā darbā nepieredzējušiem cilvēkiem, nevis gados vecākiem un pieredzējušiem cilvēkiem. Līdz pensijas saņemšanai arī ilgi jāgaida, jo nepieciešamais vecums no 2000. gada 1. janvāra sievietēm ir 58 gadi, bet vīriešiem - 60.5 gadiem, bet pakāpeniski šis vecuma pensijas piešķiršanas vecums tiek palielināts līdz 62 gadiem. Tāpat arī darba sludinājumos ir jaušami pieteikšanās noteikumi ne tikai par izglītību un valodas prasmēm, bet arī vecuma un dzimuma ierobežojumi. Valstī apmēram 80% cilvēku dzīvo zem iztikas minimuma, tāpēc ir ļoti svarīgi zināt garantijas, kas tiek paredzētas cilvēkiem, kuri ir ieguvuši bezdarbnieka statusu.
Darba sākumā es noskaidrošu to, kas ir bezdarbs un bezdarbnieks, kādi ir bezdarba veidi, apskatīšu kā tiek piešķirts bezdarbnieka statuss, kas ir darbaspēka tirgus un bezdarbnieka pabalsts - apmaksa un apmērs. Pielikumos būs redzami dažādi ar tēmu saistīti statistikas dati.…
