Kopš Otrā pasaules kara beigām, daudzas valstis izvirzīja pilnīgu nodarbinātību kā vienu no galvenajiem ekonomiskās politikas mērķiem. Bieži tiek apgalvots, ka ikvienam, kas vēlas strādāt un ir spējīgs to darīt, jābūt iespējām dabūt darbu. Nesenā pagātnē notika atkāpšanās no mērķa par pilnīgu nodarbinātību uz pieticīgāku mērķi par zemu bezdarba līmeni.
Nenodarbināti cilvēki, galvenokārt, cieš ekonomiskas grūtības. Bezdarbs ir arī saistīts ar dažādām sociālām problēmām. Bezdarbnieki bieži jūtas atraidīti un atsvešināti no sabiedrības galvenās daļas. Bezdarbs var apdraudēt ģimenes savstarpējās attiecības. Jauni cilvēki, kuri ir nenodarbināti, daudz vieglāk iesaistās kriminālnoziegumos un neattīsta savas darba pamatiemaņas un ieradumus, kas izraisa vairāk ekonomisku un sociālu problēmu nākotnē.
Latvijā nodarbinātības un bezdarba problēmas parādījās 1992. gadā, pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, kad lielākā daļa valsts uzņēmumu tika pārstrukturizēti, daļa bija uz bankrota sliekšņa un tikai knapi izķepurojās, bet liela daļa arī piedzīvoja bankrotu. Visa valsts tautsaimniecība piedzīvoja pārmaiņu un jaunas ēras sākumu. Nesakārtotā un steigā pieņemtā valsts likumdošana ieviesa vēl lielāku haosu privātajā un sabiedriskajā sektorā.
Gadu laikā Latvija spēja daļēji sakārtot nodarbinātības politiku un atjaunināt ekonomikas stabilitāti, bet bezdarba līmenis tik un tā paliek aktuāla ekonomikas probēma vēl šodien, kas arī bija viens no iemesliem, kāpēc es izvēlējos kursa darba tēmu par bezdarbu Latvijā un Latgalē.
Latvijas reģionu dažādo un nevienmērīgo ekonomisko attīstību vismaz daļēji ataino arī bezdarba un nodarbinātības līmeņa atšķirības starp reģioniem. Latgales bezdarba līmenis vismaz 2 reizes pārsniedz Latvijas vidējo rādītāju.
Mans mērķis ir uzzināt Latvijas nodarbinātības tendences, nodarbinātības struktūru un sasāpējušās bezdarba problēmas Latvijā, kas vēl krasāk un sāpīgāk izpaužas Latgalē.
Reģiona ekonomiskā attīstība ir raksturota, izmantojot reģionu rangus, reģionu attīstības indeksus un to aprēķinam izmantotos rādītājus: iekšzemes kopproduktu (IKP) uz 1 iedzīvotāju, iedzīvotāju ienākuma nodokļa apjomu uz 1 iedzīvotāju, bezdarba līmeni, nefinanšu investīcijas, ekonomiski aktīvo uzņēmumu (skat. pielikuma 3.tabulu) un uzņēmējsabiedrību skaitu.
Trīs gadu periodā – no 1999. līdz 2001. gadam – piecu statistikas reģionu rangu kārtība nav mainījusies.…
