No impresionisma līdz postimpresionismam

Tikai trīs gadus pēc vispasaules izstādes 1867. gadā Parīzē, kas atzīmēja joprojām plašo Francijas koloniālo impēriju un rietumnieku acīs atzina Parīzi par pasaules mākslas galvaspilsētu, Francija pārcieta vispazemojošāko sakāvi visā savā garajā vēsturē. Francijas – Prūsijas karš beidzās ar kapitulāciju, kam sekoja politiska sagrāve un revolūcija. Vācijas pirmais imperators tika kronēts 1871. gadā Versaļā, 1830. gadā vai 1848. gadā, laikā kad Parīzē Komūna tika represēta ar ārkārtīgi lielu nežēlību pret jebkuru liecinieku. Tomēr šie traumatiskie notikumi atstāja ārkārtīgi mazas rētas. Buržuju impērija kļuva par buržuju republiku. 1871. gads nebija pagrieziena punkts, diez vai vispār vērā ņemam datums Francijas intelektuālajā vai mākslas vēsturē. Atšķirībā no jau novecojošā Korbeta, kurš tika ieslodzīts cietumā un tika smagi sodīts par savu darbību Komūnā, lielākā daļa mākslinieku netika aiztikti, viņi pat palika neievēroti. Monē un Sislē, piemēram, izvairījās no jebkādām nepatikšanām mājās pavadot dažus mēnešus Londonā. Viņu draugs, kritiķis Teodors Durets, devās apceļot pasauli.
Lai nosvinētu buržuju stabilitāti vistipiskākais Otrās impērijas piemineklis Parīzē – opera, kuru radīja Čarlzs Garnjē (1825 – 1898) 1861. gadā – tika atvērts dažus gadus pēc Otrās impērijas pārtapšanas Trešajā republikā. Krāšņās bagātības un ārišķība, nenozīmīgais Neo-renesanses eklektisms un Neo–baroka ekstravagance, kopā ar to izšķērdīgās skulpturālās dekorācijas, greznība izpaudās dārgajos materiālos un bagātīgos, valdzinoši izliektais mēbelējums, parāda eleganci no abiem valsts režīmiem un periodiem un uzkrītošu oficiāli sponsorētās mākslas pompozitāti.…