Cilvēka dzīves lielākā daļa noris galvenokārt uz sauszemes, gaisa vidē. Tomēr pēdējā laikā tiek izteikts atzinums, ka ūdens videi vajadzētu būt cilvēkam daudz tuvākai, jo dzīvo būtņu evolūcija ir sākusies ūdenī un arī cilvēk auglis attīstās augļa ūdeņu vidē, tādēļ jaunpiedzimušie spontāni labi pielāgojas ūdens videi.
Ūdenī cilvēks var atrasties divējādi – peldēt virs ūdens un ienirt tajā. Lai iztirzātu darba īpatnības šajos stāvokļos, ir ļoti svarīgi zināt ūdens vides fizikālās īpatnības.
Ūdens vides fizikālās īpatnības un to ietekme uz organismu
Ūdenim ir vairākas īpatnības, kuras cilvēks, iegremdējies ūdenī, sajūt. Vien no tām ir blīvums, kas ir 820 reizes lielāks nekā gaisa blīvums. To cilvēks jūt kā palielinātu pretestību kustībām. Atbilstoši Arhimēda likumam katrs ķermenis ūdenī zaudē no sava svara tik daudz, cik sver tā izspiestais šķidruma daudzums. Cilvēk ķermeņa un ūdens blīvumi ir stipri tuvi, peldētājs ūdenī sver tikai dažus kilogramus, t. i., aptuveni tik, cik sver no ūdens ārā palikušās ķermeņa daļas, respektīvi, galva. Līdz ar to cilvēks atrodas tuvu bezsvara stāvoklim. Tādēļ vairs nav jāsasprindzina tie muskuļi, kuri visu laiku strādājuši toniskā režīmā, nodrošinot vertikālo pozu. Muskulatūra atslābst. Toties ir jāpieliek spēks, lai strauji iegremdētu dziļāk ūdenī roku vai kāju, tā pati grimst uz leju lēni. Taukaudu specifiskais blīvums ir mazāks, tādēļ tuklam cilvēkam ir vieglāk noturēties uz ūdens. Uz ūdens notur arī elpceļos un plaušās esošais gaiss, tādēļ peldētāji elpojot cenšas saglabāt lielāku rezerves gaisa daudzumu plaušās.
Ūdens lielais blīvums rada lielu pretestību jebkuram ķermenim, kas tajā pārvietojas. Ātrāk peldot, ūdens pretestību jūt vairāk, tomēr tā ir atkarīga arī no peldošā ķermeņa formas, tā aptekamības jeb plūdlīnijas. …
