Holande nav sinonīms jēdzienam “Nīderlande”, bet gan viens no šīs valsts reģioniem. Lai gan tūristiem holandieši šo maldīšanos piedod, valsts ir jāsauc īstajā vārdā.
Par spīti nelielajai teritorijai un lielajam iedzīvotāju blīvumam vitējie velk skaidras robežas starp dažādiem valsts apgabaliem, piemēram, gezellig (laipno) Brabanti un siera ēdēju Frīziju, kurā runā frīzu valodā. Ārzemnieka acīm visvieglāk ir pamanāma atšķirība starp Randštati un pārējo Nīderlandi. Ramštate jeb “pilsēta uz malas” ir biezi apdzīvots līdzenums, kas plešas starp Amsterdamu, Roterdamu, Hāgu un Utrehtu. Te mājo uzņēmīgie, ietiepīgie piejūras nīderlandieši, zeļ rūpniecība, ostas un intensīva lauksaimniecība. Pārējā valsts daļa, kas atrodas augstāk, paugurainā un mežainā apvidū, vairāk izskatās pēc īstiem laukiem, te joprojām valda tradīcijas un nerimtīga dzīšanās pēc bagātības nav tik pamanāma. Katrs nīderlandietis ir sava novada patriots, tomēr viņus visus vieno negants nacionālisms un cieņa pret monarhiju.
auta mēļo, ka oranžos burkānus holandiešu selekcionāri izveidojuši no sākotnējās purpursarkanās šķirnes, lai tādējādi godinātu karalisko Orānijas (Orange) dinastiju.
Principiālo valsts dalījumu nosaka nevis ģeogrāfiskās robežas, bet reliģija. Sākotnējās Zemienes provinces, kas 17 gs. ieguva neatkarību no Spānijas, atdalījās no tās pēc nesaskaņām starp katoļiem un kalvinistiem. Katoliskā puse 1830. gadā atrāvās, lai izveidotu tagadējo Beļģiju, tomēr arī Orānijas karaļnama pārvaldītās protestantiskās Nīderlandes dienvidos palika ievērojams skaits katoļu. Abas reliģijas sadzīvo pārsteidzošā saticībā, par ko jāpateicas Nīderlandes katolicisma īpatnējam stilam - vērotājam no malas šķiet, ka šī ticība zemojas kā Ženēvas, tā Romas priekšā. Trešā iedzīvotāju grupa - liberāļi - nepieder nevienai konfesijai.…
