“Neviens negrib, ka viņu audzina. Tāpēc ir jāaudzina nemanot. Bet tā jau ir māksla.” V. Zelmenis.
Audzināšanas teorija pētī audzināšanas procesu vārda šaurākā nozīmē – kā personības attieksmju un pozīcijas veidošanos pret apkārtni. Tā atklāj šā procesa vispārīgās likumsakarības, ko konkretizē audzināšanas metodika un izmanto praksē.
Audzināšana ir sarežģītāks process nekā mācības. Mācībās galvenokārt tiek rosināti skolēnu intelektuālie procesi, turpretī audzināšanas efektu ļoti ietekmē emocionālā aktivitāte. Mācību galvenais uzdevums ir pilnveidot skolēnu zināšanas un pārliecību, prasmes un iemaņas, bet audzināšanā kā attieksmju un pozīcijas veidošanā iekļaujas arī vajadzību regulēšana , jūtu un gribas kultūras attīstīšana, kā arī paškontroles sistēmas nostiprināšana.
Audzināšana ir personības attieksmes veidošana pret apkārtējās dabas un sociālās vides objektiem. Visu attieksmju kopums veido personības pozīciju. Tai ir jāatbilst kā personības, tā arī sabiedrības interesēm. Ir nepieciešams īstenot daudzus konkrētus un aktuālus audzināšanas uzdevumus. Šie uzdevumi vienlaikus raksturojami un risināmi divos savstarpēji saistītos aspektos – sociālajā un psiholoģiskajā.
Sociālais aspekts izvirza konkrētus apkārtnes objektus un to grupas un nosaka nepieciešamo attieksmi pret tiem.
Psiholoģiskais aspekts liek noteikt personības satura elementu (prāta, jūtu, gribas) nozīmi un mijiedarbību attieksmju veidošanās procesā. Vienlaikus attiecīgo personības īpašību attīstība kļūst arī par audzināšanas pašmērķi.
Koordinējot sociālo un psiholoģisko aspektu, veidojas audzināšanas saturs. Tas norāda, kāda attieksme veidojama pret apkārtnes objektiem un kā vienlaikus virzāma personības attīstība. Personības attieksmes pret apkārtni ir daudzveidīgas un sarežģītas. Tikpat dažādi var būt arī audzināšanas uzdevumi.…
