Pirmo reizi neverbālā saskarsme tika aprakstīta pirms 100 gadiem Čarlza Darvina darbā “Cilvēka un dzīvnieku emociju izpausme” (1872).
Neverbālās zīmes un signālus lieto, lai aizstātu un papildinātu vārdisko informāciju.
Neverbālā komunikācija:
ir sazināšanās bez vārdiem, ar žestu, mīmikas, pozas, acu izteiksmes un dažādu skaņu palīdzību;
sniedz informāciju par cilvēka iekšējiem pārdzīvojumiem – viņa emocionālo stāvokli. [3., 40. - 41.]
Izmantojot M. Knapa definīciju, varam sacīt, ka – neverbālā komunikācija apzīmē visas tās cilvēka reakcijas, kuras nevar tikt aprakstītas kā atklātas vārdiskas (mutiskas vai rakstiskas) manifestācijas.
Komunikācijas procesā var izdalīt divas komunikācijas sistēmas – verbālo un neverbālo. Ir pierādīts, ka verbāli partnerim tiek nodots mazāk informācijas daļa, daudz lielāka daļa informācijas (līdz 60-80 %) - tiek noraidīta ar visdažādāko neverbālo komunikācijas zīmju palīdzību. Verbālo komunikāciju gandrīz pilnībā kontrolē cilvēka apziņa, kas ir cilvēka psihes mazākā daļa. Neverbālā komunikācija ir pakļauta cilvēka psihes neapzinātajam līmenim, un tāpēc tā ir patiesāka, atklātāka. Daudz vieglāk ir samelot ar vārdiem, nekā ar acu skatienu vai pozu. Verbālās un neverbālās informācijas nesakritības gadījumā vairāk uzmanības būtu jāveltī pēdējai, jo neverbālā komunikācija pauž saruna biedra attieksmi pret mums, saskarsmes situāciju un apspriežamo priekšmetu. Neverbālā komunikācija sniedz visai pilnīgu partnera emocionālo raksturojumu. [1.,49.]…