Ja uz pasaules nepastāvētu saskarsmes, tad nepastāvētu arī pati pasaule. Tas ir viens no galvenajiem, es pat atļautos teikt, ka pats svarīgākais no izziņas veidiem, ar tā palīdzību cilvēks izprot sabiedrību un arī spēj izprast sevi, tādejādi liekot pasaulei griezties un visam ritēt mūsu ierasto gaitu.
Ikdienas dzīvē, mēs daudz lielāku uzmanību pievēršam verbālajai saskarsmei, pat nepamanot „apslēpto pasauli”, kas patiesībā ir daudz nozīmīgāka, un spēj pateikt daudz vairāk kā izteiktie vārdi, tā ir neverbālā valoda, saskarsme.
Neverbālos saskarsmes paņēmienus personības attīstības procesā cilvēks apgūst agrāk nekā verbālos. Mazs bērns, kas vēl neprot runāt, savu vajadzību un emociju izpausmei izmanto mīmiku un pantomīmu, un, no otras puses, mācās uztvert apkārtējo cilvēku un vispirms savas mātes emocionālo stāvokli pēc ārējām zīmēm – mīmikas, žestiem, balss intonācijas utt.
Dzīvojot cilvēku sabiedrībā, cilvēkam vienmēr nākas kontaktēties ar citiem cilvēkiem ar dažādu zīmju un citu paņēmienu palīdzību. Jebkuru mijiedarbību starp cilvēkiem sauc par saskarsmi.
Saskarsmi ar runas palīdzību psihologi sauc par verbālo saskarsmi. Tai pašā laikā saskarsmes procesā cilvēki papildina un padziļina runas saturu ar mīmiku, žestiem, pantomīmu. Šo saskarsmes sastāvdaļu sauc par neverbālo saskarsmi. Gan verbālajai, gan arī neverbālajai saskarsmei ir ļoti svarīga loma cilvēku mijiedarbības procesā.
Mēs paši nemaz nenojaušam, ka daudz vairāk informācijas par mums, un to ko vēlamies pateikt sniedz tieši neverbālā saskarsme. Neverbālā saskarsme radusies daudz agrāk par verbālo, tā pastāvēja tad, kad cilvēki vēl neprata saprasties verbāli. Arī dzīvnieku pasaulē, piemēram, dominē tieši neverbālie saskarsmes līdzekļi. Arī mazs bērns tikko ieraugot pasauli, no sākuma ar mums kontaktējas neverbāli- ar mīmiku, žestiem paužot savas emocijas un jūtas.…
