Komunikācija ir neatņemama cilvēku ikdienas dzīves sastāvdaļa, un cilvēki savā starpā komunicē jau miljons gadu. Manuprāt, lielākajai daļai cilvēku ir skaidrs tas, ka mūsu dzīve bez komunikācijas vispār nav iedomājama.
Kā jau zināms, lai starp cilvēkiem notiktu interpersonāla komunikācija, viņu starpā ir jābūt jebkāda veida informācijas apmaiņai. Šo informācijas apmaiņu var veikt divos veidos, jeb formās – verbālā un neverbālā. Verbālā komunikācija ir runa – tas, ko mēs pasakām ar vārdiem vai arī izdodot cita veida skaņas. Bet kas tad ir neverbālā komunikācija? Šo tēmu tad arī grasos apskatīt plašāk.
Ikdienā jebkurš cilvēks izmanto neverbālo komunikāciju, bieži vien pats to pat neapzinoties. Jebkurā brīdī, kad mēs esam sabiedrībā, mēs radām un arī saņemam neverbālās komunikācijas kodus (NVK) jeb neverbālās zīmes. Šīs zīmes pašas par sevi nav vārdi, bet tās tiek lietotas kopā ar vārdiem, jo šīs zīmes vārdiem piešķir īpašu nokrāsu, uzsvaru vai arī cita veida nozīmi, respektīvi, tās ietekmē mūsu sacīto vārdu nozīmi. Šie kodi tiek radīti un veidoti dažādos veidos: ar rokām, sejas izteiksmēm, ar ķermeņa pozām, ar mūsu apģērbu, ar paralingvistikas palīdzību. Kas ir īpaši, bieži vien cilvēki paši pat neapzinās, ka runas laikā viņi rada dažādas neverbālās zīmes, līdz ar to parādot savas jūtas vai attieksmi pret kādu lietu vai personu. Bet ne jau vienmēr neverbālās zīmes tiek lietotas kopā ar vārdiem, dzīvē ir arī tādas situācijas, kad mēs arī tikai no pašas zīmes saprotam domu, kādu ir vēlējies mums sniegt zīmes raidītājs. Piemēram, mums bez jel kādām šaubām ir skaidrs, ka tad, kad ceļu policists paceļ zizli, mums ir jāapstājas ceļa malā, tāpat mums ir skaidra arī kāda cita autovadītāja neapmierinātība gadījumā, kad viņš mūsu virzienā vicina dūri.…
