Nevainīguma prezumpcija

Nevainīguma prezumpcijas princips (latīniski praesumptio – iepriekšējais pieņēmums) . Ar 1993.gada 27.aprīļa likumu Latvijas Kriminālprocesa kodekss tika papildināts ar 191.pantu “ nevainīguma prezumpcija”.
Nevainīguma prezumpcijas pirmsākumi meklējami seno romiešu civiltiesībās, kur formula preasumptio bone viri nozīmēja, ka tiesas procesa dalībnieks skaitās rīkojies godīgi, kamēr nav pierādīts pretējais. Senajā Romā šī formula tika izmantota, izskatot mantiskus strīdus, tā neattiecās uz krimināllietām.
Nevainīguma prezumpcijas princips ir nostiprināts ne tikai Latvijas normatīvajos aktos , bet arī to nosaka un garantē arī starptautsikie cilvēktiesību dokumenti, kuriem Latvija ir pievienojusies. 1948.gada 10.decembra ANO Ģenerālās asamblejas pieņemtās Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 11.pants nosaka, ka “katram cilvēkam, kas tiek apsūdzēts nozieguma izdarīšanā, ir tiesības skaitīties nevainīgam līdz tam brīdim, kamēr viņa vainīgums nebūs nodibināts likumīgā kārtībā atklātā tiesas procesā, kurā viņam tiek nodrošinātas visas aizstāvības iespējas”. …