Nevainīguma prezumpcija kā vispārējs princips bija formulēta jau senās Romas jurispridencē : “quisque praesumitur bonus, donec probetur contrarium” – “ikviens tiek uzskatīts par krietnu, kamēr nav pierādīts pretējais”, un “praesumptio boni viri” nozīmēja, ka cilvēks skaitās rīkojies godīgi (krietni) tik ilgi, kamēr nav ticis pierādīts pretējais. Atšķirībā no mūsdienām senajā Romā nevainīguma prezumpcija tika pielietota vienīgi civiltiesībās, izskatot strīdus par mantas sadali. Krimināllietās par nevainīguma prezumpciju runāts netika.
Kā tiesisks princips nevainīguma prezumpcija radās tad, kad absolūtisma procesuālo sistēmu, kurā personas tiesības bija reducētas līdz minimumam, nomainīja progresīvā buržuāziskā likumdošana. Eiropā nevainīguma prezumpcija pirmoreiz normatīvi tika izteikta Francijas revolūcijas 1789.gada “Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācijā”, kuras 9.pantā teikts : “Katrs cilvēks tiek uzskatīts par nevainīgu, kamēr viņš nav pasludināts par vainīgu”. Nevainīguma prezumpcija tika pasludināta kā pretsvars absolūtiskajai patvaļai, kas valdīja feodālajā valstī un tās tiesvedībā. Taču nākusi pie varas, buržuāzija nesaudzīgi pievērsās savu interešu nodrošināšanai un privātīpašuma nostiprināšanai. Deklarācijā iekļautie principi un tajā skaitā nevainīguma prezumpcija kļuva par abstraktiem jēdzieniem bez reālām iespējām tos realizēt. Visas personas tiesību garantijas ar laiku tikai sašaurinājās un pilnībā tika iznīcinātas fašistiskā režīma valstu kriminālprocesos. …