Viena no psihodiagnostikas sarežģītākajām problēmām ir cilvēka nervu sistēmas īpašību problēma.
Šo problēmu aizsāka J.P. Pavlovs ar pētījumiem par suņu nosacīti – reflektoro darbību. Pamatojoties uz viņu un viņa skolnieku pētījumiem, tika izdalīts uzbudinājuma un bremzēšanas procesu spēks, līdzsvarotība un kustīgums. Taču nervu procesa īpašību teorija netika līdz galam izstrādāta J.P. Pavlova dzīves laikā. Daudzus jautājumus viņš tikai aizsāka .
J.P. Pavlova pētījumus turpināja B.M. Teplovs, kurš uztvēra nervu sistēmas īpašības kā iedzimtas īpatnības, kuras ietekmē veidojas dzīvnieku uzvedības individuālo īpašību formēšanās, kā arī dažu individuālo spēju un rakstura īpašību formēšanos cilvēkiem.
B.M. Teplovs (1963) uzskatīja, ka:
nervu sistēmas īpašības ir saistītas ar dinamiskām formālās uzvedības īpatnībām;
lai diagnosticētu katru nervu sistēmas īpašību jāizmanto nevis viena, bet vairākas metodikas;
īpašība jānovērtē kā korelējošu izpausmju komplekss;
jāatsakās no vērtējošas attieksmes pret īpašībām.
B.D. Ņebiļiciks (1966) uzskata, ka:
lai pētītu nervu sistēmas īpašības, jāizmanto matemātiski – statistiskas metodes un korelacionārā un faktoru analīze;
jāorientējas uz eksperimentāli objektīviem rādītājiem. Nepietiek ar anamnētiskiem datiem, lai izpētītu nervu sistēmas īpašības.
Metodikas nervu sistēmas īpašību mērīšanai un izpētei ir darbību un operāciju dinamisko raksturojumu izpēte, kuri saucas ar bremzēšanas un uzbudinājuma procesiem, piemēram nervu sistēmas spēks tiek mērīts pēc reakcijas laika izmaiņām palielinot stimulu intensivitāti.
Uzvedības un dalības analīze pēc funkcionālo sistēmu teorijas (P.K. Anohins, 1980) un priekšstatiem par smadzeņu funkcionālajiem blokiem (A.R. Lurija, 1973) palīdz saprast parcialitātes fenomenu, kurš atšķiras nervu sistēmas īpašību diagnozēs, kuras iegūst izmeklējot dažādus analizatorus un efektus.…
