Neredzīgais Indriķis dzimis 1783. gada 15. maijā Mazdzērvju pagasta, (vēlāk Apriņķu pagasta) Elkalējās. Miris 1828. gada 24. janvārī turpat. Indriķis ir pirmais latviešu tautības dzejnieks, kam iznāca dzejoļu krājums (1806.gadā). Indriķis dzīvoja Apriķos „Elkalēju” mājās (tagad Liepākas rajonā), kuru saimnieks bija viņa māsas vīrs. Indriķis strādāja skrodera un kurpnieka darbus. Piecu gadu vecumā viņš kļuva akls no baku sērgas, taču drīz vien viņš pie tā pierada: kokus izšķīra pēc lapām, puķes pēc smaržas, ceļu sataustīja ar nūju. Neredzīgais Indriķis bija īstens sava laikmeta bērns, proti, vācu klasicisma un sentimentālisma sekotājs: dzejas mākslā viņu ievadīja mācītājs K. G. Elferfelds; viņa paraugi - Fīrekers un Vecais Stenders. Un viņa gars attīstījās.
Tā kā Neredzīgais Indriķis bija akls, ar grāmatu saturu viņš varēja iepazīties tikai, klausoties vecākā brāļa priekšā lasīšanu. Vēlāk to darīja kāds zēns, kuru Indriķis pats bija iemācījis lasīt. Viņš nebija ieguvis nekādu izglītību, jo slimība viņu piemeklēja pārāk agrā bērnībā.
Iesvētīšanas mācībā ar apdāvināto jaunekli iepazinās draudzes mācītājs K. G. Elferfelds un kļuva par viņa aizgādni. Sevī nogremdēdamies, Indriķis sāka sacerēt dziesmas, pa priekšu bez atskaņām, vēlāk pēc toreizējo dziesminieku parauga ar atskaņām. Reiz dziesmu sacerējis, viņš to paturēja galvā. Bez tam viņš sacerējis arī sprediķus, no kuriem kādus Elferfelds noklausījies. Mācītājs Indriķa dziesmas pierakstīja un rūpējās par to izdošanu grāmatā „Tā Neredzīga Indriķa dziesmas” 1806.gadā, kurai Elferfelds uzrakstīja priekšvārdu. Krājumā iespiestas 14 dziesmas 2400 eksemplāru lielā metienā, pēc tam vēl 9 dziesmas žurnālā „Wōchentliche Unterhaltungen” („Iknedēļas sarunas”), Kurzemes kalendārā un „Latviešu Avīzēs”, divas- vācu tulkojumā vēl citos izdevumos. Tā visa tauta Indriķi sāka saukt par Neredzīgo Indriķi.
…
