Pusaudžiem ir izteikta un pastāvoša pašapliecināšanās un pasaules izzināšanas vajadzība, kas konkrētos cilvēka attīstības posmos un attiecīgās situācijās var novest viņus līdz noziegumam. Būtiska ir arī neprasme apmierināt vajadzības un prettiesisku līdzekļu izmantošana šo vajadzību īstenošanā. Nozīmīgi ir arī tas, ka daļa pieaugušo nav adaptējusies jaunajā sabiedriskajā iekārtā, bēgšana no īstenības, kas izpaužas apātijā, depresijā, bezdarbībā vai pārmetumos valstij ir attieksme, kas no vecākiem tiek pārnesta arī uz viņu bērniem. Šā slāņa pārstāvji, nesaņemot gaidīto palīdzību no valsts, nereti izšķiras par iztikas līdzekļu ieguvi noziedzīgā ceļā. Nelabvēlīgās tendences nepilngadīgo noziedzībā zināmā mērā nosaka arī tas, ka valstī nav izstrādāta un nedarbojās noteikta sistēma darbam ar bērniem, kuri nemācās, nestrādā, klaiņo, ubago, sistēma, kas būtu atbilstoša apstākļiem bērna ģimenē un bērna fiziskās un garīgās attīstības līmenim.
Nepilngadīgo noziedzības īpaša bīstamība daudzos aspektos atšķiras no pieaugušo noziedzības. Atšķirība izpaužas gan parādības kvantitatīvajos, gan arī kvalitatīvajos parametros. Sevišķi ir jāpasvītro tas ļaunums, ko nepilngadīgo noziedzība nes sabiedrībai kopumā un personai atsevišķi, it īpaši nepilngadīgajiem, kuru iesaistīšanās noziegumā ,atstāj iespaidu arī uz viņa sociālo kvalitāti arī kļūstot pieaugušam. Tas prasa pievērst īpašu uzmanību nepilngadīgo uzvedībai, profesionālu pieeju nepilngadīgo noziegumu novēršanai un konkrētu lietu izskatīšanai.…