Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtos viens no pasludinātajiem principiem uzsver, ka „vispasaules brīvības, taisnīguma un miera pamats ir visu cilvēces locekļu dabisko un neatņemamo tiesību atzīšana”
Manis izvēlētā tēma man šķiet aktuāla, jo ikvienas valsts demokrātiskās sabiedrības pamatā ir bērns un tā tiesību un brīvību nodrošinājums. Tā kā bērni nešaubīgi ir atzīti par sabiedrības visvieglāk ievainojamo un visnespēcīgāko indivīdu grupu, tad īpaši jāatzīmē sabiedrības attieksmes milzīgā loma pret bērnu, kā arī tā personības veidošanās procesā .
Par bērniem, kurus sit tik stipri, ka tie nonāk slimnīcā vai pat mirst, ziņas parādās arvien biežāk. Tāpat par bērniem, kurus applaucē, nosaldē, gandrīz sadedzina, atstāj bez uzraudzības, pakļaujot visdažādākajām briesmām, kas apdraud gan bērnu veselību, gan dzīvību. Taču līdztekus fiziskajai un seksuālai vardarbībai pastāv arī emocionālā un psiholoģiskā vardarbība, tā uz bērnu iedarbojas tikpat traumējoši. Pēc centrālās statistikas pārvaldes datiem mūsu valstī pēdējos četros gados vardarbība pret bērniem pieaugusi 18 reizes. Un tie ir tikai gadījumi, kas ir fiksēti tiesiskā ceļā, taču domājams, ka patiesais vardarbības līmenis Latvijā ir daudz lielāks.
Mēs varam spriest par sabiedrības attīstības līmeni, pēc tās attieksmes pret sabiedrībā visneaizsargātākajiem – bērniem.
Bērnu īpašas aizsardzības nepieciešamība tika atzīta jau 1924.gada Ženēvas Bērnu tiesību deklarācijā, vēlāk 1949.gada ANO Vispārējā cilvēka tiesību deklarācijā, kā arī 1959.gadā ANO pieņemtajā Bērna tiesību deklarācijā .
Kā zināms, bērnu tiesību aizsardzība, tajā skaita visāda veida pasākumi, kas sekmētu tāda bērna fizisko un psiholoģisko atveseļošanos un iekļaušanos sabiedrībā, kurš kļuvis par upuri jebkādai nevērībai, ekspluatācijai vai ļaunprātībai, spīdzināšanai vai citam cietsirdīgam, necilvēcīgam vai pazemojošam apiešanās veidam, saskaņā ar Latvijas Republikas starptautiskajām saistībām un sabiedrības interesēm ir būtisks un neatliekams mūsu valsts iestāžu un visas sabiedrības uzdevums.…