5. Secinājumi
Nepilngadīgo noziedzība ir aktuāla problēma, kas apdraud sabiedrību un nodara fizisku, materiālu, psiholoģisku un morālu kaitējumu cietušajiem, viņu ģimenēm un draugiem, kā arī pašiem likumpārkāpējiem un viņu tuviniekiem. Noziedzību, kas vienlaikus ir tiesisks, sociāls, kā arī psiholoģiski un bioloģiski nosacīts fenomens, nevar izskaust pilnīgi, bet to ir iespējams samazināt. Noziedzības cēloņus kriminologi saista ar apkārtējo vidi – audzināšanu ģimenē, sabiedrībā valdošajām morāles, ētikas normām, kultūru, sociālo vidi. Psiholoģijas pētījumi liecina, ka delinkventas uzvedības aizsākums gandrīz vienmēr ir meklējams ģimenē, tajos apstākļos, kādos bērns aug. Secināms, ka lielākajai daļai nepilngadīgo likumpārkāpēju noziedzīgajām darbībām par cēloni ir ģimenes atbalsta un vecāku mīlestības trūkums.
Emocionālo kontaktu trūkuma dēļ vecāku negatīvā parauga ietekmē pusaudžiem raksturīgais mazjūtīgums pārvēršas cietsirdībā, un tas liecina par vāju socializāciju – nabadzīga un primitīva jūtu dzīve. Bērnībā gūtais uzvedības stereotips ir paliekošs. Vecāki, uzskatot, ka svarīgākais ir nodrošināt bērna materiālās vajadzības, bieži vien nepievērš uzmanību viņa garīgajām prasībām. Garīgas sapratnes trūkums, kam pievienojas agresivitāte vecāku attiecībās un vēsa vai pat vardarbīga attieksme pret bērnu, viņā provocē tieksmi atkārtot to, ko viņš redz ģimenē, - tikai viņš to vērš pret citiem cilvēkiem. Tas var izpausties arī destruktīvā rīcībā, graušanā, dedzināšanā u.tml. Bet būtībā bērna vai pusaudža agresija ir viņa atbilde vecākiem.
Paralēli nepilngadīgā audzināšanai un apstākļiem ģimenē, svarīgu lomu ieņem sociālās vides ietekme uz nepilngadīgā personības izaugsmi. Diemžēl mūsdienu sabiedrībā, arī skolās, jauniešu sociālajai uzvedībai bieži vien tiek pievērsts maz uzmanības. Jauniešiem ar zemu sociālā intelekta līmeni ir grūtības savstarpējās attiecībās ar pārējo sabiedrību. Jaunās paaudzes izglītošana un audzināšana atbilstoši katra indivīda spējām un prasībām ir viena no nepilngadīgo likumpārkāpumu novēršanas iespējām. Pašreiz Latvijā šī iespēja nav pietiekami novērtēta.
Viens no būtiskākajiem nepilngadīgā rakstura faktoriem ir iedzimtais temperaments. Cilvēkus iedala divās grupās ekstravertajos un intravertajos, kurus savukārt iedala 4 tipos – sangviniķis, holēriķis, melanholiķis un flegmatiķis. Veicot šo četru tipu analīzi, nonācu pie secinājuma, ka nepilngadīgs jaunietis, kura tips ir sangviniķis vai holēriķis ir vairāk pakļauts riskam veikt likumpārkāpumu nekā melanholiķis vai flegmātiķis. Savukārt, ja sangviniķis, iespējams, no ieceres veikt likumpārkāpumu atteiksies brīdī, kad likumpārkāpums vēl nebūs iesākts vai pabeigts, tad flegmatiķis praktiski vienmēr uzsākto pabeigs ar vislielāko rūpību. Nobeigumā jāuzsver, ka katra cilvēka temperaments ir individuāls. Kaut arī cilvēkus mēģina iedalīt 4 tipos, divu pilnīgi vienādu cilvēku nekad nebūs. Visbiežāk cilvēkā ir apvienotas dažādu tipu īpašības, taču viens no tipiem ir pārsvarā. Svarīgi, ka no iedzimtā temperamenta tipa, audzināšanas ģimenē un sociālās vides ietekmes ir atkarīga cilvēka - nepilngadīgā rakstura turpmāka veidošanās.
…
