Imants Ziedonis piederīgs rakstnieku paaudzei, kas literatūrā ienāca 20. gs. 50. gadu vidū un 60. gados. Starp viņiem bija O. Vācietis, M. Čaklais, G. Priede, V. Lāms, Ē. Vilks un citi. V. Hausmanis ir teicis – tā bija literātu paaudze, kas sāka runāt patiesību1. I. Ziedonis dēvēts par lielu, ģeniālu, interesantu, bet arī sarežgītu un grūti izprotamu rakstnieku.
I. Ziedoņa dzejā atklājas novatoriska pieeja sabiedriskās aktivitātes un atbildības problēmai. Pirmā dzejoļu krājuma „Zemes un sapņu smilts” (1961) galvenā tēma ir darbs, kurā cilvēks ieliek savu nemieru, sapņus un gribu. Ar darba dzīves tēlojumu dzejā ienāk svaiga, neparasta izteiksme, kuru veido 50. un 60. gadu mijā par nedzejiskiem atzīti priekšstati no tehnikas jomas un sadzīves. Otrajā krājumā „Sirds dinamīts” (1963) ieskanas vēlākajai daiļradei raksturīgais cilvēka radošo spēju atraisīšanas un savas individualitātes apliecinājuma motīvs. Būt I. Ziedonim nozīmē radīt, nest sevī mīlestības gaismu un veidot patstāvīgu domu un ideju pasauli. Šajā krājumā dominē 60. gadu sākumposma dzejai raksturīgās nemiera tēmas ārējā atribūtika – oratorisks skaļums, dinamika, aizrautība, daudz retorikas un kategorisku secinājumu. Trešajā krājumā – „Motocikls” (1965) trauskmes un nemiera būtību dzejnieks saskata cilvēka psiholoģiskajās norisēs, uzmanību pievēršot kustībai kā cilvēka iekšējās pārvērtības momentam, kas atrodas robežjoslā starp mieru un nemieru. Tēlainais brauciens ar motociklu (pašpārvarēšanas simbolu) atveido izraušanos no iestigšanas pašapmierinātībā un ierastībā, aicina meklēt jaunas patiesības, pauž ticību cilvēka neierobežotas atjaunotnes un attīstības iespējām. Ziedoņa daiļradē pasaule nekad nav pabeigta un izzināta, bet atklājas aizvien jaunās niansēs. Ceturtajā krājumā „Es ieeju sevī” (1968) Ziedonis nonācis pie apziņas, ka ārējai kustībai un trauksmei nav būtiskas nozīmes, svarīga ir attieksme pret dzīvi.…