Tāpat kā ogleklis, atrodas IV grupā.
Dabā brīvā veidā tas nav sastopams. Silīcijs ir izplatītākais elements litosfērā – tur tā masas daļa ir 27,72%, bet hidrosfērā tikai 3,5 – 10-4 %. Cilvēka un dzīvnieka organismā ir aptuveni 0,01% Si. Dzīvajos organismos visvairāk silīcija uzkrājas kramaļģēs (≈40%), sūkļos, radiolārijās, grīšļos, kosās, palmās, nedaudz arī dzīvnieku kaulos.
Iegūšanas metodes
Laboratorijā silīciju var iegūt, ja ugunsizturīgā mēģenē karsē tīru kvarca smilšu un magnija pulvera maisījumu (mSiO2: mMg = 1 : 1). Kad reakcija sākas, karsēšanu pārtrauc, jo process ir eksotermisks. Pēc reakcijas mēģeni atdzesē un sadauza. Iegūto produktu sasmalcina un ieber vārglāzē. Lai silīciju atdalītu no magnija oksīda, iegūto maisījumu pārlej ar sālsskābi. Virs vārglāzes vērojami sīki uzliesmojumi ar baltiem dūmu mākonīšiem, jo izdalās un jau parastajā temperatūrā sadeg silāns SiH4 – gāzveida viela, kas radusies sālsskābes reakcijā ar magnija silīciju Mg2Si. Tas maisījumā veidojas vienlaikus ar magnija oksīdu, jo magnijs reaģē arī ar iegūto silīciju, it sevišķi gadījumā, ja Mg maisījumā ar SiO2 ņemts pārākumā:
2Mg + Si → Mg2Si
Mg2Si + 4HCl → 2MgCl2 + SiH4 ↑
SiH4 + 2O2 → SiO2 + 2H2O
Rūpniecībā silīciju iegūst, elektriskajās krāsnīs reducējot silīcija (IV) oksīdu ar oglekli.
Silīcijs, kas šajās reakcijās izdalās, daļēji reaģē ar oglekli un veido karborundu SiC, kas ir gandrīz tikpat ciets kā dimants.…
