Nelegālā nodarbinātība un tiesu prakse

Autore veikusi pētījumu par nelegālās nodarbinātības problēmu Latvijā un pastāvošo tiesu praksi. Autorei darba gaitā radās šādi secinājumi un priekšlikumi: • kopējā sabiedrības attieksme pret nereģistrēto nodarbinātību nav viennozīmīga. No vienas puses ir vērojama sabiedrības neiecietība pret nodokļu nemaksātājiem, kas strādā nereģistrēti, bet no otras puse sabiedrība ir vēl joprojām gatava strādāt bez darba līguma, ja tādējādi alga ir lielāka; • pieradīt to, ka darbinieks ir nodarbināts nelegāli ir sarežģīti, un tiesu prakse parāda to, ka bieži vien lietas administratīvās lietas tiek izbeigtas, pamatojoties uz pierādījumu trūkumu; • darba devēju soda sankcijas nav pietiekamas, lai izskaustu darbinieku nodarbināšanu bez darba līguma; • pārbaužu skaits lielajos uzņēmumos nav pietiekami liels, salīdzinājumā ar mazajiem uzņēmumiem; • visbiežāk bez darba līguma izvēlas strādāt jaunieši; • VID nav pietiekami līdzekļi, lai veiktu pietiekamu skaitu pārbaužu; • darba devēji izmanto nepilnības normatīvajos aktos, lai slēptu nelegālās nodarbināšanas gadījumus, kurus ir arvien grūtāk atklāt; • darba devēji apzinās un ir informēti, par iespējamiem riskiem nodarbinot nelegāli; • Darba likumā ir novērojamas vairākas nepilnības attiecībā uz kontrolējošo institūciju pieprasījumu uzrādīt rakstiski noslēgtus darba līgumus; • LAPK ir novērojami trūkumi, nosakot sankcijas arī darbiniekiem. Veicot pētījumu darba autore uzskata, ka nelegālās nodarbinātības mazināšanai ir nepieciešams veikt šādas darbības: • Grozījumu veikšana Darba likuma 40.panta 5. daļā, kur teikts, ka darba līgumu sagatavo divos eksemplāros, no kuriem viens glabājas pie darbinieka, otrs – pie darba devēja, papildinot šo normu ar frāzi, ka darba līgums glabājas pie darba devēja, tam jebkurā brīdī pieejamā vietā. Ja arī darba līgums atrodas seifā un darba devējs neatrodas darbavietā, tad darba devējam ir pienākums nodrošināt, lai kāda cita atbildība persona spētu piekļūt seifam. Šāds normas papildinājums atspēkotu visu darba devēju aizbildinājumus. Darba autore piedāvā šo DL normu izteikt šādā redakcijā: „Darba līgumu sagatavo divos eksemplāros, no kuriem viens glabājas pie darbinieka, otrs- pie darba devēja tam jebkurā brīdi pieejamā vietā.”;