1. 1. Īpašums
Īpašuma tiesības, īpašums, ir viens no senākajiem tiesību institūtiem, tas parādās jau Senajā Romā, tā saucamajās kviritu tiesībās. Kopš Senās Romas laikiem īpašuma tiesības nemitīgi ir attīstījušās un pārveidojušās, radot arvien jaunus tiesisko attiecību veidus. Mūsdienās arī Latvijā īpašums uzskatāms par nozīmīgāko, svarīgāko Civiltiesību institūtu, jo no tā atvasinātas lielākā daļa citu lietu tiesību, īpašuma tiesībās lielā mērā iespaidojušas arī tādu Civiltiesisko institūtu, kā ģimenes, mantojuma, saistību tiesību saturu. Īpašums ir subjektīva lietu tiesība, tas ir, konkrētai personai piederoša tieša un ekskluzīva vara pār lietu, tātad absolūta tiesība Uz savu privāto īpašumu tiesības ir ikvienam, šī tiesība ietverta arī Latvijas Republikas Satversmē – 105. pantā.
Latvijas Republikas Civillikums (Civillikums) īpašuma jēdzienu definē kā pilnīgas tiesisko attiecību subjekta varas tiesības pār lietu. Šīs tiesības sevī ietver sevišķas tiesības un pilnvaras, kuras īpašnieks ir tiesīgs īstenot, attiecībā uz savu īpašumu. Īpašniekam ir tiesības valdīt, lietot un rīkoties ar savā īpašumā atrodošos lietu, iegūt no tās visus iespējamos labumus un atprasīt to atpakaļ no jebkuras trešās personas, noteiktā kārtībā ar īpašuma prasību, kā arī aizliegt jebkurai trešajai personai ietekmēt savu lietu. Tiesības valdīt sevī ietver īpašnieka faktisku varu pār lietu – īpašuma tiesību objektu. Tās ir tiesības ilgstoši un atkārtoti izmantot lietu pēc īpašnieka vēlmēm, jebkurā veidā, ja vien tas nav pretrunā ar likumu. Tiesības rīkoties piešķir īpašniekam tiesības savu lietu iznomāt, patapināt, nodot citas personas pārvaldījumā, pilnīgi vai daļēji atsavināt, iznīcināt, atteikties no tās vai arī kā citādi mainīt, noteikt lietas tiesisko statusu. Tiesības lietot nozīmē iespēju īpašniekam izmantot lietu, tās īpašības, lai apmierinātu savas vajadzības.
…