Darba mērķis ir vērst uzmanību uz to cik aizsargātas vai neaizsargātas ir īpašumtiesības un vai likumiskā piespiedu atsavināšana ir sakārtota atbilstoši Satversmes vispārīgajām normām. Tas, ka likumā ietvertais vārdi „valsts vajadzībām” nerunā pretim demokrātijas pamatnostādnēm ir ļoti apšaubāmi. Padomju vara mēdz ar likumu regulēt lietas, kuras it kā kalpoja sabiedrības interesēm, bet patiesībā klaji iejaucās personīgajā cilvēku dzīvē, un brīžiem liekas šāda tendence nav pametusi atjaunoto demokrātisko Latviju. Dažkārt ļoti nesaprotamas darbības veic likumdevējs pieņemot vienu vai otru lēmumu. Tas, ka privātīpašums bija jāatjauno, tas ir skaidrs, bet kādēļ šis īpašums ir jāatjauno vietās, kurās ir paredzēti publiski projekti, šeit jāmin Latvijas Nacionālās Bibliotēkas ēkas „Gaismas pils” projekts, vai nebija prātīgāk paturēt valsts īpašumā daļu nekustama nākotnes projektiem? Nē, laikam jau vieglāk ir denacionalizēt potenciālos projektu objektus un vēlāk maksāt kompensācijas labākajā gadījumā, sliktākajā šķērdēt sabiedrības nodokļus tiesas un juristu pakalpojumiem, kas saistīti savukārt ar neprofesionālo ierēdniecība darbu. Sabiedrības vajadzības ir minētas Satversmes 105. pantā un „valsts vajadzības” diemžēl tur nav atrodamas, mēs varam secināt, ka ir pretrunas ar Satversmi un te jau var vērtēt šā speciālā likuma leģimitāti, ko mēs darbā arī mēģināsim noskaidrot.
Mēģināsim iejusties īpašnieka vietā, kuram šis nekustamais īpašums tiek atsavināts. Kādas ir īpašnieka tiesības un pienākumi. Un kā norāda Satversme un Civillikuma 927. pants īpašumtiesības ir vispilnīgākās un visaptverošākās tiesības uz, mūsu gadījumā, nekustamo īpašumu un katra īpašnieka nekustamais īpašums kaut kāda mērā ir īpašs, jo tāds ir tikai konkrētajam īpašniekam. Tas ir pilnīgi loģiski, ka nekustamo īpašumu īpašnieki būs ieinteresēti atsavināšanas gadījumā iegūt to vērtības apmēru ko viņiem sniedza konkrētais nekustamais īpašums, jo nav divu pilnīgi vienādu vietu un kā, piemēram, naudā izmērīsim skatu, kas paveras uz vecpilsētu, jūru vai upi? Ne jau faktā, ka kāds īpašums ir jāatsavina sabiedrības vajadzībām, bet tas kā noteikt šo samērīgumu kāds jāatlīdzina īpašniekam ir sāpīgākais jautājums, kurš nav mūsu varas gaiteņos atrisināts un gadiem tiek stiepts kā gumija, laikam jau kādam ir izdevīgi šādi lieki pozicionāli nepareizi gājieni, uz kuriem tā sauktie „ļaunie biznesmeņi” nopelna. Ja valsts iestādēs strādā izcili nekompetentas amatpersonas, domāju, ka nodokļu maksātājiem no tā nebūtu jācieš, bet notiek pretējais.
Konkrētajā gadījumā ar „Gaismas pils projektu” Kultūras Ministrija valsts vārdā savu darbu ir veikusi izcili neprofesionāli un ar lieliem izdevumiem uz nodokļu maksātāju rēķina. Proti, viss sākas ar to, ka vainīgi nepiekāpīgie nekustamā īpašuma īpašnieki nevienojās ar Kultūras Ministriju par atlīdzināmo samaksu. Laikam pie vainas šeit būs diplomātiski un juridiski nepareizā pieeja, katram īpašniekam ir jāpieiet individuāli un jāapmierina šis atlīdzinājums par atsavināšanu atbilstoši tagadējām tirgus cenām, protams, ar pamatojumu kādēļ ir konkrētais aprēķins šāds un ne citāds un jāvienojas tagadnē, jo nākotnē tiesās tiesājoties īpašuma apmērs neizbēgami aug, ar ko Ministrija nerēķinājās.
Secinājums un reizē jautājums konkrētā gadījumā. Kad valsts ierēdniecībā parādīsies pietiekoši profesionāli juristi, lai neciestu valsts budžets un sabiedrības intereses, kuras no vienas puses mēģina apmierināt no otras tās grauj? Atbilde, protams, laikam apstāklī, mēs izkļūsim no nabadzības un maksāsim profesionāliem speciālistiem pienācīgas algas par savu darbu, nevis turpināsim šādus un līdzīgus nemākulīgus, ekonomiski neizdevīgus, šoreiz juridiskus, eksperimentus.…
