Politiskā līdzdalība ir raksturīga demokrātiskām valstīm. Politiskā līdzdalība faktiski nozīmē aktīvu piedalīšanos valsts politisko lēmumu pieņemšanā vai arī šī politiskā līdzdalība var iespaidot politisku lēmumu pieņemšanu.
Savā darbā rakstīšu par nekonvencionālo politisko līdzdalību, un šis līdzdalības veids mūsdienās ir plaši izplatīts visā pasaulē, bet Latvijā īpaša izplatība nav vērojama. Parasti nekonvencionālās politikas robežas no konvencionālās nav stipri norobežotas, jo dažādās valstīs šie termini, kas ir konvencionāla līdzdalība un kas, nē, varbūt atšķirīgas.
Tai pašā laikā konvencionālā politiskā līdzdalība sāk samazināties, cilvēki nepiedalās vēlēšanās un citās konvencionālās politiskās līdzdalības izpausmēs, tas raksturojams ar cilvēku neticību politiķiem un uzskatu, ka cilvēki nevar neko mainīt politisko lēmumu pieņemšanā.
Tāda īsumā ir situācija mūsu valstī, to apskatot virspusēji, bet savā darbā centīšos to apskatīt dziļāk.
Šajā darbā rakstīšu kas ir politiskā līdzdalība, kā tā iedalās un pastāstīšu par galvenajām izpausmēm. Vairāk savā darbā pievērsīšos tieši nekonvencionālās līdzdalības veidam, tāpēc pastāstīšu pat to, kā šī līdzdalība izpaužas un kādi ir tās piemēri Pasaulē un Latvijā.
Pēc vienas no definīcijā politiskā līdzdalība tiek definēta kā privāto iedzīvotāju aktivitātes, kas vērstas uz iesaisti procesā, kura rezultātā sabiedrība gan izvēlas savus politiskos līderus un amatpersonas, gan arī tiek veidota un realizēta dzīvē valdības politika.1
Var dēvēt arī kā apzinātu, mērķtiecīgu darbību, lai ietekmētu politisko likumu izstrādāšanu, pieņemšanu uz izpildi.
1.1.Politiskās līdzdalības iedalījums
Politiskā līdzdalība parasti tiek iedalīta divās lielās grupā:
Konvencionālā politiskā līdzdalība – likuma ietvaros iedzīvotāju vēlme ietekmēt politiskos notikumus, kā arī aktīva līdzdalība un zināšanas politiskajā dzīvē.
Nekonvencionālā politiskā līdzdalība – gan likumīga, gan nelikumīga, bet pretēja politiķiem vēlamajai darbībai, kuras pašmērķis ir panākt vēlamu politisko iznākumu vai ietekmēt kādu politisku lēmumu. Parasti šīs darbības balansē uz likumības robežās.
Tomēr kā atzīst politologi šis dalījums nav stingrs, jo kas vienā valstī ir konvencionāla līdzdalība tas otrā valstī varbūt nekonvencionāla, piemēram, runas brīvība, tieši šai ziņa brīvi runāt par valdības darbību un savu attieksmi pret to kā strādā valdība, bet citā valstī tas varbūt pretlikumīgi. …
