Viena no Eiropā pašlaik visaktuālākajām problēmām - imigrācija, imigrantu integrācija un vietējo eiropiešu augošā neapmierinātība ar aizvien pieaugošo ne-Eiropas izcelsmes iedzīvotāju skaita un īpatsvara pieaugumu Eiropā - ir cieši saistīta ar cilvēktiesībām – gan pašu imigrantu, gan vietējo eiropiešu. Galvenās problēmas saistās ar to, ka visā Eiropā novērojamas šo imigrantu aizvien lielākas pašsegregēšanās tendences un lielas viņu daļas nevēlēšanās pieņemt Eiropā valdošās pamatvērtības, tai skaitā cieņas pret elementārajām cilvēktiesībām. Vērtības, kuras eiropieši atzinuši un attīstījuši jau daudzu gadsimtu garumā, lielākajai daļai imigrantu, kuri nāk no salīdzinoši mazāk attīstītajiem zemeslodes reģioniem, it sevišķi musulmaņu zemēm, ir pilnīgi svešas. Viņu zemēs valdījušas pilnīgi citas - bieži vien ar elementārajām cilvēktiesībām nesavienojamas - vērtības, un tās viņi "atved līdzi" arī pārceļoties uz dzīvi Eiropā, kur viņu integrācija eiropiešu sabiedrībā un vērtību sistēmā ir apgrūtināta.
Pašu eiropiešu demogrāfiskie rādītāji ir nokritušies līdz kritiskam līmenim, Eiropa burtiski noveco, turklāt pārtikušie eiropieši vairs nevēlas veikt vienkāršos darbus, kas rezultējas ar darbaspēka iztrūkumu. Šīs tendences ar katru gadu iezīmējas arvien krasāk un Eiropas valstis šo iedzīvotāju un darbaspēka "iztrūkumu" jau vairākas desmitgades cenšas kompensēt ar viesstrādnieku uzaicināšanu, kas pamazām sāk izmainīt Eiropas etniskās proporcijas. Problēmas nebūtu, ja šie viesstrādnieki efektīvi integrētos un patiešām kļūtu par eiropiešiem, pieņemot to dzīvesveidu un vērtības, taču novērojams pretējais - Eiropas pilsētās "kā sēnes" rodas arvien jauni imigrantu geto rajoni, kuru iekšējā dzīve pilnībā rit pēc šo imigrantu izcelsmes zemju tradīcijām, kas ne vienmēr saskan ar tādām fundamentālām pamatvērtībām kā dzimumu līdztiesība, vārda brīvība, demokrātija u.c…