Dabas pasauli, kurā dzīvoja senais latvietis, un lietu pasauli, ko viņš pats darināja, vienoja kopīga pasaules izpratne, kopīga jēga, kuru glabāja dziesmas un mīklas, pasakas un teikas, ticējumi un tautas tradīcijas. Mēs varam justies lepni – tautas gara mantu vācēji sakrājuši apmēram trīs miljonus dažādu žanru pierakstus – tik bagāts pūrs ir reti kādai tautai!
Senču pasaule bijusi skaisti sakārtota. Tajā valdījusi saskaņa, atbilstība starp dabu un cilvēkiem. Mīti senajiem cilvēkiem ne tikai izskaidroja pasauli, bet arī derēja par praktisku mācību, padomu, kā dzīvot, kā sadzīvot ar katru šai pasaulē, kur visam ir sava vieta – i gaismai, i tumsai. Pašu dzīvē senči iepazina gan spēkus , kas sekmē un veicina lietu kārtību, palīdz cilvēkam viņa gaitās – Dievu, Māru, Laimu... gan arī būtnes, kas pasaules kārtību un saskaņu jauc, kaitē cilvēkam un nes nelaimi, - tādas kā Velns, Lietuvēns, raganas un citi.
Par labajiem spēkiem mēs daudz runājam mācību stundās, bet es piedāvāju iepazīties ar iepazīt tumšos, ļaunos spēkus, kādus mūsu senči saskatījuši sev apkārt.
Pasaulē nekad nav tikai labais un ļaunais vien, - baltā krāsa vien. Gaismas mūžīgā pavadone ir tumsa. Ļaunums arvien uzglūn labajam. Senie latvieši mēģinājuši šo tumsu iepazīt, nosaukt vārdā, piešķirt tai redzamu veidolu, jo cilvēkam baidīties liek nezināšana. Pazīstamais nekad nešķiet tik briesmīgs kā nezināmai, vai ne? Tālab arī mūsu senči centās arī noskaidrot, kādi ir velni, vilkači, jodi, pūķi, lietuvēni, raganas, burvji, vadātāji, slimības un nāve! Jo cīnīties var, vien pazīstot ienaidnieku!
Kas ir vismelnākais pasaulē? Latvietis minēs gan nakti, gan tumsu, gan ogli un grāpja dibenu, bet visbiežāk noteiks īsi: melns kā Velns! Tādu viņu jau sen arī mācītājs Stenders aprakstījis: ”Velns esot melns, pār visu miesu spurains, ar platu galvu, stāviem ragiem, sarkanām, degošām acīm; tam esot kuprains deguns, līki nagi un govs aste. Viņa svārki esot sarkani, taisīti pēc vācu modes. Tas staigājot visur apkārt un pinoties ar burvjiem un raganām, tiem naudu, labību u.c. mantas nesdams! Tas varot acumirklī pārvērsties, kurā miesā un sejā gribēdams: tas rāpjot kā ķēms pa kapsētām un tumsā baidot cilvēkus kā spoks!” Tīri vai jānodrebinās, ieraugot tādu briesmoni!
Velns agrāk bijis pazemes un veļu valdnieks, uz to norāda pats vārds ”velns” , kas cēlies no vārda ”velis”. Pasakās aprakstīta Velna pazemes pils, uz kurieni viņš aizved nolaupītās meitas un kalpus. Bet šim mājoklim maz līdzības ar elli. Senā Velna mitekļus vēl šobaltdien palīdz atrast vietvārdi, kuros saglabājies Velna vārds, - Velna purvs, Velna ala, Velna atvars, Velnezers u.tml. Viņš mitinājies arī rijas krāsnī – vietā, kur, pēc senču ticējumiem, mājojuši veļi.
Kā jau pazemes valdnieks, Velns ir ļoti bagāts. („bagāts kā velns”)Taču ko līdz manta, ja nav prāts? Tautas atmiņā glabāto Velnu grūti nosaukt par pasaules ļaunuma iemiesojumu. Pasaku un teiku velns ir drīzāk labsirdīgi lētticīgs, kārs uz spēkošanos un derībām, allaž zaudē.…
