Nedzirdīgie. Speciālā pedagoģija

Secinājumi

Nedzirdīgie sarunājas zīmju valodā, ko uzskata par savu dzimto valodu. Latvijā zīmju valoda ir oficiāla valoda. Zīmju valodas atšķiras dažādās kultūrās. Runājot ar nedzirdīgo ir skaidri jāizsaka vārdi, ar izteiktām lūpu kustībām un žestiem, neaizgriežot galvu, jo nedzirdīgie labi lasa no lūpām. Nereti nedzirdīgie saskaras ar diskrimināciju, jo sabiedrība nezin kā ar viņiem sadarboties. Bieži darba devēji nevēlas ņemt darbā nedzirdīgo, jo tad ir jāpielāgo vide, īpaši jāpievērš uzmanība, grūtības sagādā komunicēšanās jeb negrib nest atbildību par šādu cilvēku. Darbā nedzirdīgais būs labs, uzticams strādnieks. Nedzirdību ir iespējams labot ar Kohleārā implanta palīdzību, bet tad ar bērnu ir daudz jāstrādā, jo pie skaņām ir jāpierod. Sākotnēji skaņas var būt biedējošas, nesaprotamas, bet vēlāk uztvere pielāgojas un ir cilvēki, kuri ar implantu pat klausās mūziku un runā pa telefonu. Lietojot implantu ir jābūt uzmanīgam, jo to var savainot, jāsargā no mitruma un jāveic citas drošības darbības. Ir vecāki, kuri atsakās likt implantu savam bērnam. Pēc Nellijas sacītā, ievietojot implantu ir iespējamas galvassāpēs, trokšņi. Bērns var nobīties. Tieši šo iemeslu dēļ viņa izvēlas savai meitai nelikt implantu. Lai gan viņa saka, ka ārsti nesaprot ko tas nozīmē, iespējams, ka Nellija negrib likt implantu Melitai, jo pati ir nedzirdīga un nemācēs meitai palīdzēt pēc implanta ievietošanas. Manuprāt, viņi ir pieraduši pie sava dzīvesveida un nevēlas neko mainīt. Viņi nekautrējas tādi būt un ir labi kā ir pašlaik.…