Kas notiek ar cilvēka tiesībām, kuras viņš ir ieguvis savas dzīves laikā? Vadošais uzskats ir, ka visām tiesībām un mantai jāpāriet šīm cilvēkam vistuvāk stāvošajām personām.
Vēsturiski uzskatīja, ka nevajag mantojuma tiesības, jo tas rada zināmu nevienlīdzību līdzcilvēku starpā. Kad Latvija bija PSRS sastāvā, atcēla arī mantojuma tiesību normas- nodeva visu mantu valstij, varēja mantot tikai līdz 10 tūkst. rubļu. Protams, ka šo sistēmu apgāja, slēdzot dāvinājuma līgumus. Vēlāk aizliedza arī dāvināšanu, bet to apgāja ar fiktīvu pirkuma līgumu. Mantojuma tiesības ir vajadzīgas un ir jāņem vērā mirušās personas griba, un valsts var iejaukties tikai atsevišķos gadījumos.
Bija viedoklis, ka pāriet tikai ķermeniskas lietas, bet visas tiesības un pienākumi beidzas ar cilvēka nāvi. Tam pretojās romieši, radot tādu tiesību institūtu kā “īpašums”, kas ietver gan kustamas, gan nekustamas lietas, ķermeniskas un bezķermeniskas lietas, un šis īpašums pastāv arī pēc cilvēka nāves. Šīs idejas pamatā ir saistības pret kreditoriem un iespēja turpināt mirušā saistības un pienākumus. Romiešu tiesībās mantinieks nav uzskatāms kā apdāvinātais, bet gan kā apgrūtinātais, jo jāturpina saistības. Bija pienākums mantojumu arī pieņemt, nevarēja no tā atteikties. Visu tiesību, pienākumu un saistību pāreja tālākā personā, kas ir atzīta mirušajam par vistuvāk stāvošo personu.
Tātad ar nāvi neizbeidzas tiesības un pienākumi, turpina dzīvot tiesiskais subjekts. Tomēr ir arī tiesības, kas neturpinās- tās ir tiesības, kas saistītas ar mirušā personību, tā personiskajām īpašībām, raksturu, personiska rakstura saistībām.
Mantošanas tiesības ir civiltiesību institūts, kas regulē attiecības, kas saistītas ar mirušā tiesību un pienākumu pāriešanu uz citām personām.
Mantošanas tiesībās gan Latvijā, gan Rietumeiropas valstīs ir divi pamatprincipi:
testamenta atstāšanas brīvība;
ģimenes interešu aizstāvība.
Šie principi ir saitīti viens ar otru. To savstarpējās attiecības dažādos periodos un dažādās valstīs ir dažādi.…