Nāvessods - politikas filosofija

SECINĀJUMI.
Argumenti gan par, gan pret nāvessodiem ir vērā ņemami. Šeit tomēr autors uzskata, ka nāvessodi ir jāpiešķir, jo ir jānodrošina sabiedrībai drošība un to var nodrošināt tikai izpildot nāvessodu. Nav garantijas, ka cietums šīs slepkavas izaudzinās, pastāv iespēja, ka pēc tam, kad šis noziedznieks iznāks no cietuma viņš atkārtos savus noziegumus un sekos jauni upuri. Pastāv risks, ka noziedznieks izbēgs no cietuma.
Piemēram, noziedznieks par slepkavību sēž cietumā 20 gadus. Kad viņš izcieš un pēc 20 gadiem iznāk ārā, (pēc autora domām) viņu var uzskatīt par “nederīgu sabiedrībai”, 20 gadu laikā pasaule būs mainījusies, un viņš iespējams darba tirgum neatbildīs, pluss neviens negribēs uzņemt slepkavu sev darbā. Pēc cietuma, viņam nav nākotnes. Pat ja valsts tērētu līdzekļus, lai viņu teiksim rehabilitētu un apmācītu jaunajai videi, tam nebūtu jēgas, jo noziedzniekam ir “birka uz pieres” uz visu mūžu.
Pedofilus noteikti būtu jāsoda ar nāvi, jo tā ir slimība. Latvijā nesen skaļš gadījums bija tā dēvētais “Imantas pedofils”, kurš veica vairākas mazgadīgu bērnu izvarošanas noziegumus, bet viņam nav mūža ieslodzījums. Apziņa, ka šī persona bija meklējumos, foto roboti izvietoti Rīgā, Imantā katrā daudzdzīvokļu ēkas kāpņu telpās, neatturēja viņu no noziegumu atkārtošanas.…