Profesors Reimonds Mūdijs līdz savas grāmatas (“Dzīve pēc dzīves”, izdota 1975.g.) sarakstīšanai ir apkopojis ap 150 nāves tuvuma gadījumus, kas ir iedalāmi trīs kategorijās:
1.Pieredze, kas uzklausīta no cilvēkiem, kas ir tikuši pasludināti par klīniski mirušiem, tomēr atgriezušies;
2.Pieredze, kas nāk no cilvēkiem, kas ir piedzīvojuši nāves tuvumu nopietnu ievainojumu vai smagas slimības dēļ arodoties tuvu fiziskai nāvei;
3.Pieredze, kuru to piedzīvojušie ir atstāstījuši citiem, un savukārt tā ir atstāstīta profesoram Mūdijam1, taču viņš apgalvo, ka ir centies turēties pie tiešajiem ziņojumiem.
Balstoties uz šīm intervijām, R. Mūdijs ir izveidojis shēmu, kurā parādās tie elementi, kas atkārtojas intervijās visbiežāk. Nav neviena nāves tuvuma pieredzes atstāsta, kurā parādītos visi elementi, bet daudzos parādās lielākā daļa un gandrīz visos parādās vismaz kāds ne elementiem. Šī shēma ir sekojoša:
1.Cilvēks mirst un dzird, kā ārsts pasludina nāves iestāšanos; Ir sasniegts fizisko ciešanu augstākais punkts un cilvēkam mirstot viņš dzird, kā ārsts vai kāds cits apstiprina viņa nāvi. Šādas atmiņas sakrīt ar to, ko no notikuma ainas var atstāstīt mirstošajam cilvēkam apkārt bijušie. Cilvēks beidz just mokas un iegūst mieru un klusuma sajūtu visapkārt.…