IEVADS
Gandrīz tikpat vecs kā filozofija ir jautājums par tiesību būtību. Viens no galvenajiem tiesību rašanās faktoriem ir indivīda un sabiedrības problēma, viņu savstarpējo attiecību pareiza noregulēšana, kas tad arī ir visas sabiedrības pastāvēšanas pamats.
Tiesību avota jēdziens tiek lietots vairākās nozīmēs. Juristi ar tiesību avotu, galvenokārt, saprot tiesību formu no kuras tiek iegūta informācija par uzvedības noteikumiem. Tā ir forma, kurā izteikts priekšstats jeb uzvedības noteikums iegūst tiesību normas nozīmi. Tā ir forma, kura sociālo normu apvelta ar juridisko spēku. Tātad tiesību avoti kalpo par pamatu juridisku lietu izlemšanai, lai panāktu taisnīgu lēmumu, kam nereti seko sods.
Soda institūtam ir sena vēsture. Tas radās senā pagātnē, laikos, kad tiesiskās attiecības starp cilvēkiem vēl pastāvēja un nebija arī tiesību sistēmu. Pirmie soda veidi jeb soda pirmsākumi parādījās vēl ģints iekārtas laikā, kad pirmatnējo sabiedrību veidoja pirmatnējās ciltis. Runājot par soda veidiem pirmatnējā sabiedrībā, tie bija visai primitīvi un bargi. Tas atšķir pirmatnējo soda sistēmu no mūsdienu.
Kopš seniem laikiem sods kļuvis par audzinoša rakstura piespiedu līdzekli. Senos laikos un Viduslaikos sodu sistēma nebija pietiekoši sakārtota, attīstīta un objektīva pēc savas būtības. Cilvēka dzīvība un veselība netika uzskatīti par galveno vērtību. Pie tam nāves soda izpildīšana atšķīrās ar savu cietsirdību (dzīva cilvēka sadedzināšanu, galvas nociršanu, atstāšanu plēsoņām u.tml.), bet miesassodi nereti bija kropļojoši (pirksta vai rokas nociršana, mēles izraušana, ausu nogriešana, degzīmju iededzināšana u.tml.). Šāda veida sodu sistēma darbojās un turpināja pastāvēt daudzus gadsimtus.
Soda institūts ir attīstījies un pilnveidojies paralēli sabiedrības attīstībai.
Visas darbības, kurus cilvēks var veikt var sadalīt divās lielās grupās: atļautas darbības un aizliegtas darbības. Atļautas darbības ir tādas, kuras saistās ar personas konstitucionālajām tiesībām un pamatbrīvībām, tiek nostiprinātas valsts normatīvajos aktos un kuras nav pretrunā ar vispārpieņemtajām sociālas uzvedības normām un tiesību principiem. Atļautas darbības nesatur deliktu . Kas attiecas uz aizliegtām darbībām, tas ir tādas darbības, kuras normatīvi fiksētas valsts izdotos tiesību aktos un par kuru izdarīšanu personai paredzēta atbildība likuma, sabiedrības un valsts priekšā. Tas nozīmē, ka aizliegtas darbības valsts un sabiedrība atzinusi par prettiesiskām un ar tiesību aktu izdošanas palīdzību nostiprināja juridisku atbildību, tai skaitā sodu par šādu darbību izdarīšanu.
Vienotas definīcijas sodam nav, jo sods ietver sevī vairākas pazīmes. „Tas, pirmkārt, ir vainīgās personas sodīšana par tās noziedzīgo nodarījumu. Persona tiek pakļauta soda piespiedu ietekmei (ierobežojumiem, ciešanām) atbilstoši nodarījuma raksturam un radītajam kaitējumam. Otrkārt, soda mērķis ir arī panākt, lai notiesātais un citas personas pildītu likumus un atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas. Panākt, lai notiesātais neizdarītu jaunus noziedzīgus nodarījumus, ir soda speciālās prevencijas uzdevums, bet panākt, lai tos neizdarītu citas personas – ģenerālās prevencijas uzdevums.”2
…
