Nāves nozīme Senajā Ēģiptē un antīkajā kultūrā

Ja ķermeni nesaglabā, dvēselei nebūs mūžīgas dzīvošanas. Acīmredzot šo ticību radīja Ēģiptes klimatiskie apstākļi. Ēģiptieši mirušos apraka zemē. Ja to darīja mitrajā Nīlas ielejā, tad mirušo ķermeņi satrūdēja, ja tuksneša sausajās smiltīs, tad tie izžuva un ilgi saglabājās. Tādēļ senie ēģiptieši centās mirušos saglabāt, lai nodrošinātu dvēselēm mūžīgu dzīvi. Īpaši rūpējās par valdniekiem un augstmaņiem, lai to dvēselēm būtu ne tikai ķermenis, bet arī pietiekam plašas telpas.Ēģiptieši ticēja dzīvei pēc nāves, uzskatīdami, ka aizkapa dzīve ir tāda pati kā uz zemes dzīves laikā – nāve ir tikai „pēdējā pārveidošānās”.
Ēģiptieši uzskatīja, ka cilvēka ķermenis ir jāsaglabā arī pēc nāves, lai viņa dvēselei – Ka – būtu kur palikt:
„Dvēseli, kuru Eiropas tradīcijā sauc par anima, Ēģiptē dēvē par ba (hieroglifiski to apzīmē ar putniņu, kam ir cilvēka galva).
Senās Ēģiptes reliģijā cilvēkā saskata vēl vienu būtību – garu kā. Kā dod cilvēkam dzīvību un kā ir tas par ko cilvēks kļūst pēcnāves eksistencē.”…