Nāves koncepcija 19.gadsimtā

Nāves izpēte cilvēku prātus ir nodarbinājusi gadsimtiem ilgi un katrā no tiem ir sava ideja un izvirzītie priekšstati. To nevar izpētīt, jo neviens jau vēl nav apguvis spēju nomirt un pēc tam atdzīvoties, lai pastāstītu vai pastāv Paradīze vai Elle. Jā, cilvēki piedzīvo klīniskās nāves un stāsta par gaismu tuneļu galā, taču tas neko nepasaka. Mēs varam tikai spriest un aptuveni fantazēt kas notiek ar cilvēku, kad viņš nomirst. Un no tā arī rodas priekšstati - kas ir nāve un ko tā mums dod vai nedod.
19. gadsimts sākas ar Lielo franču revolūciju un beidzas tikai ar Pirmā pasaules kara sākšanos. Tas ir ilgs posms un šajā laikā arī rodas sava gadsimta koncepcija par nāvi. Gribētos teikt, ka izpratne par nāvi nav individuāla pieredze, tā ir sabiedrības kolektīvā pieredze, kura formē šo attieksmi pret dzīvību un nāvi.
Nāve ir universālākā lieta uz pasaules un tādēļ cilvēki cenšas formēt savu attieksmi pret to. Tāpat kā cilvēka apziņa nav statiska un nestāv uz vietas, tā arī attieksme pret nāvi mainās gadsimtu gaitā un iegūst arvien jaunas aprises. …