„ Nāves patiesībā nav – ir tikai apziņas formu maiņas!” ( F. Maierss)
Tiesu medicīna ir zinātnes nozare, kurā apvienotas medicīnas, dabaszinātņu, fizikas , ķīmijas, matemātikas, kriminālistikas, jurisprudences un citu disciplīnu zināšanas, pētījumi un to praktiskā izmantošana cilvēka tiesību u veselības aizsardzībai. ¹
Tiesu medicīna saistīta ar izziņas , prokuratūras un tiesas iestāžu mērķu realizāciju un vienlaikus ar noziegumu , traumu un slimību izpēti un profilaksi ,tiek veiktas tiesmedicīniskās ekspertīzes. Šo darbību realizē tiesu medicīnas eksperts, saskaņā ar procesa virzītāja lēmumu krimināllietā vai tiesas lēmumu krimināllietā vai civillietā , vai puses lūgumu civillietā veicot ekspertīzes objekta izpēti, sniedzot pamatotu atzinumu.
Tiesu medicīnas eksperts ir ārstniecības darbinieks ar augstāko medicīnisko izglītību, kam ir speciālas zināšanas tiesu medicīnā, kam uzdots likumā noteiktajā kārtībā veikt ekspertīzi.
Izveidojušās galvenās tiesu medicīnas disciplīnas:
Līķu apskate notikuma vietā;
Līķu tiesmedicīniskā ekspertīze;
Dzīvo personu tiesmedicīniskā ekspertīze;
Tiesu bioloģija;
Tiesu toksikoloģija ( ķīmija)
Medicīniskā kriminālistika
Tiesu odontoloģija ( stomatoloģija)
Tiesu psihiatrija( tā tiek atdalīta no tiesu medicīnas kā atsevišķs ekspertīzes veids)
Viena no tiesu medicīnas darbībām noteikt nāves cēloņus, tās būtību. Nāve, tā ir visu dzīvības funkciju pilnīga izbeigšanās. Nāvi pēta , tāpēc mēs nevaram nāvi definēt ar vienu definīciju. To pēta mācība par nāvi – tanatoloģija. Nāves iestāšanos apzīmē ar :Mortāls, Fatāls, Letāls iznākums.
No filozofiskā viedokļa nāvi aplūko arī filozofiskā antropoloģija. Nāve pastāvējusi, pastāv un pastāvēs, tāpēc nāve uzskatāma arī par vēsturisku fenomenu.
Nāvi var aplūkot gan kā konkrēta indivīda nāvi, gan kā visas cilvēku populācijas nāvi saistībā ar cilvēces un Zemes rašanos un bojāeju, ko apskata kosmoloģija.
Dzīve un nāve ir cieši saistītas ar laiku , telpu, kosmoloģiski arī ar ātrumu. Taču katrs cilvēks ir unikāla , sarežģīta, nepārtraukti mainīga un līdz galam neizzināta būtne. Dzīvošanas ārējās pazīmes ir piedzimšana, barošanās, augšana, vairošanās, nomiršana. Nāvi var uzskatīt par prāta darbības izbeigšanos. Cilvēks ir vienīgā dzīvā radība, kurš domā par nāvi. Cilvēka uzskatus par nāvi var iedalīt – materiālistiskos uzskatos, ideālistiskos uzskatos. Tie noliedz vai atzīst dvēseles, Dieva esamību , uzskatot cilvēku par garīgu, ilglaicīgu vai pat mūžīgu radījumu. Vai atzīst tikai par īslaicīgi eksistējošu ķermeni!…
