Banknotes un monētas vienmēr tika uzskatītas par klasiskāko naudas formu, bet mūsdienās, kad tiek lietoti bankas pakalpojumi, naudu aizstāj virkne citu finanšu instrumentu, piemēram, elektroniskā jeb bezskaidrā nauda, zelts, noguldījumi uz pieprasījumu, čeku grāmatiņas, ceļojuma čeki, utt. Lai gūtu pilnīgāku priekšstatu par naudas daudzumu apgrozībā un tās ietekmi uz ekonomiku, atkarībā no konkrētā instrumenta lietojuma, ir definēta vesela grupa naudas agregātu jeb naudas kopējā piedāvājuma sastāvdaļas. Mans mērķis noskaidrot, kas ir naudas piedāvājums, kādi komponenti tiek iekļauti šajā apzīmējuma, kā arī izdarīt analīzi.
Naudas piedāvājuma rādītājiem ir liela nozīme ekonomisko procesu analīzē. Ar to palīdzību tiek novērtēts viens no būtiskākajiem makroekonomiskajiem rādītājiem - naudas piedāvājums tautsaimniecībā. Naudas rādītājus nereti izmanto kā monetārās politikas mērķi, jo atbilstoši ekonomikas teorijai pastāv saikne starp naudas piedāvājuma apjomu, iekšzemes kopproduktu (IKP) un cenu līmeni. Tādējādi, kontrolējot naudas piedāvājumu, ir iespējams sasniegt vēlamo cenu un IKP līmeni.
Jēdziens “naudas piedāvājums” vienkāršākajā formā nosakās kā iedzīvotājiem skaidrā naudā esošais dolāru daudzums. Pie tam tiek pieļauts, ka ASV Federālo Rezervju Sistēma (FRS, ASV centrālā banka) regulē naudas piedāvājumu, palielinot vai samazinot apgrozībā esošo naudas daudzumu ar atklātā tirgū veikto operāciju palīdzību. Pirmajā piegājienā pieņemama šāda definīcija tomēr nedod izsmeļošu priekšstatu par naudas tirgu, jo tiek ignorēta banku sistēmas loma.
Naudas vērtība mainās. Šo izmaiņu būtisks faktors ir naudas daudzums apgrozībā. Lai to noteiktu var izmantot tā saucamo ”apmaiņas formulu”, ko pazīst kā Fišera vienādojumu:
MV =P*Q ,kur M - naudas piedāvājums; V - naudas apgrozības ātrums; P - precu un pakalpojumu vidējā cena; Q - pārdoto preču un pakalpojumu apjoms.…