Tālā senatnē tirgus attiecības nepastāvēja un cilvēki iztika bez naudas. Pirmatnējā sabiedrībā bija vērojama nejauša maiņa. Cilvēki centās iemainīt to, kas bija neatliekami vajadzīgs. Viena cilts dzīvoja tādā apvidū, kur bija labvēlīgi apstākļi lopkopības attīstībai, cita – vietā, kur labi padevās labība, vēl cita – līdzās mežiem, kas bagāti ar medījamiem dzīvniekiem. Dzīvojot ciltīs, kopienās, ģintīs, cilvēkiem viss bija kopīgs, to, ko deva darbs, lietoja visi uz vienlīdzīgām tiesībām. Sākotnēji kopienas dalībnieki tika iesaistīti vienādā darbā: kopā gāja medībās, zvejoja, vāca augļus. Taču tas prasīja daudz laika, spēka un iemaņu. Lai darbs būtu ražīgāks, parādījās darba sadalījums. Tas mazināja darba slodzi, laiku un patērēto enerģiju, bet deva iespēju panākt lielākus rezultātus. Parādījās specializācija, katrs veica konkrētu darbu. Šajā gadījumā izstrādājumu skaita pieaugumu izmantoja ne tikai ražotāja vajadzību apmierināšanai, bet arī, lai iemainītu uz citu, ražotājam nepieciešamo produkciju.
Darba sadalījums sabiedrībā, kā arī ražošanas specializācijas rašanās, ietekmēja nejaušu preču apmaiņas procesu pārvēršanos par sistemātisku. Parādījās visvienkāršākā naturālā maiņa bez naudas starpniecības – barters, kad vienu lietu maina pret otru. Cilvēka darba produkts (lieta), kļūstot par ražotāju attiecību daļu, pieņema preces formu. Saprotams, ka senais mednieks nevarēja iztikt bez šķēpa, loka un bultu galiem. Ja viņš pats nevarēja izgatavot medību rīkus, tad viņam bija jāatrod cilvēks, kas tos prasmīgi darināja. Bet par šķēpu vajadzēja atdot, piemēram, zvērādu, kas bija iegūta medījot, par bultu saišķi – pat veselu aļņādu. Bultas tika vērtētas augstāk, jo to izgatavošana prasīja ilgāku laiku un rūpīgāku darbu. Ar bartera rašanos, ieviesās arī kaulēšanās jeb tirgošanās. Piemēram, ja bultu izgatavotājs par tām pieprasītu divas zvērādas. Mednieks tam varētu nepiekrist, jo arī viņam nebija viegli izsekot un nogalināt alni.
Lai pastāvētu barters, ir nepieciešama partneru vajadzību precīza sakrišana. Tas nozīmē, ka ir jāatrod partneri, kam būtu nepieciešama gaužām atšķirīgu preču mainīšana. Turklāt vēl būtu jāsakrīt maiņas proporcijām pēc kaut kāda nezināma kritērija vai nepieciešamības. Maiņas ekonomika, kā īpaša pirmsnaudas apmaiņas vēsturiskā forma, nepārtraukti veidoja grūtības preču ražotāju attiecībās. …
