Racionālo naudas izcelšanos raksturo, skaidra vienošanās starp cilvekiem par speciālu instrumentu nepieciešamību, lai noteiktu vērtību starp preču, mantas maiņas procesu.
Saskaņā ar evolucionāro koncepciju nauda ir radusies evolucionāra procesa rezultata, kurš neatkarīgi no laužu gribas noveda pie tā, ka atsevišķas preces izdalījās no kopējo preču masas un ieņēma īpašu stāvokli. Naudas evolucionārās koncepcijas pārstāvis K. Marks uzskata, ka nauda pēc viņa domām ir preču ražošanas un maiņas attīstības rezultāts un nosacījums. Katrā maiņas aktā galvenais ir apmaināmo preču vērtības ekvivalents. Vispārējo ekvivalenta lomu pildīja visdažādākās preces, katra saimnieciskā iekārta izvirzīja savu preču ekvivalenta mērvienību, atkarībā no saimnieciskās iekārtas darbības specifikas. Vienai un tai pašai tautai dažādos laika posmos, un dažādām tautām vienā un tai pašā laikā bija dažādi ekvivalenti.
Piem. - kopkopju cilšu izdalīšanās darba dalīšanas rezultātā mājlopus pārvērta par galveno miaņas līdzekli. Vēl skaidrāk nauda lopu veidā ir sastopama latīņu valodā “pekuna”- nozīme, Nauda, cēlies no vārda pekunis un nozīmē lopi. Senindiešu vārds “rupa” nozīmē lopi, kas vēsturiski ir izveidojies kā Indijas republikas naudas vienība rūpija. Ar lopiem ir saistīta vārda kapitāls izcelšanās, seno ģemāņu valodā tas nozīmē bagātību kā lopu skaitu, kas pieder īpašniekam. Ziemeļtautas maiņas procesā lietoja zvērādas, savukārt siltajās zemēs par preču ekvivalenta mērvienību tika izmantoti gliemežvāki. Pamatā dominēja 3 veida gliemežvāki- balti, sarkani,melni. Lielāka ekvivalenta vērtība bija tiem, kas “apgrozībā” bija mazāk. Tam bija objektīvs izskaidrojums, kuri dabā bija sastopami mazāk tiem bija lielāka vērtība.
Attīstoties verdzībai par preci kļuva vergi, vergi tika pielīdzināti kādam noteiktam lopu skaitam. Piemēram 3 govīm, 6 teļiem, vai 12 aitām. Seno Norvēģu ekvivalenta sistēma iekļāva trīs elementus - vergu, govis un neatņemama ekvivalenta mērvienība norvēģiem, kā karotāj, laupītājtautai bija ieroči.
Attīstoties amatniecībai per vispārēju ekvivalentu izmantoja metālus - alvu, varu, sudrabu un zeltu. Metāliem salīdzinājumā ar citiem ekvivalentiem bija lielas priekšrocības, jo tie bija viendabīgi, dalāmi un noturīgi. Metālu vidū vadošo vietu ieņēma sudrabs un zelts. Atšķirībā no citiem metāliem zeltam un sudrabam piemīt portivitāte, mazā apjomā ir ietverta liela vērtība.
Mūsdienās monēta saglabā savu nosaukumu, kas liecina, ka metāla nauda bija apgrozībā ne monētu formā, bet pēc avara.
Nauda ir sabiedrisks spēks gan privātās rokās, gan valsts īpašumā. Nauda kļūst par attiecību nesēju, kas pauž varu, diktē citiem cilvēkiem viņu rīcību, pakļauj sev uzņēmējus, jaucas politikā. Nauda ir visvarena. Naudai piemīt liels spēks, tā no mums neatkarīgu iemeslu dēļ regulē attiecības starp valsti, uzņēmējiem un sabiedrību. …
